Viņa sēdēja un lūkojās spogulī. Platīna blondi mati, zilas acis un šim gadalaikam pārsteidzoši iedegusi āda. Skaista seja, taču acu kaktiņos jau sāka iezīmēties sīkas, taču vēl noslēpjamas krunciņas. Viņai bija apnicis būt vienai un vientuļai. Tāpēc šodien viņa izies sabiedrībā. Varbūt izdosies atrast īsto un vienīgo. Ir taču tik daudz iespēju. Viņi bija visur – uz ielas, kafejnīcā un uz soliņiem. Kāds taču varētu izrādīties īstais. Noteikti, varētu!
Ar ierastām, automātiskām rokas kustībām viņa notīrīja seju. Laiks skaistuma rituālam. Lai varētu pievērst sava īstā un vienīgā uzmanību, jāizskatās vairāk nekā labi.
- Viņi taču ir tik izvēlīgi mūsdienās palikuši. Arī konkurence šeit ir saspringta. Ar jaunākām pilna Vecrīga. Labi, ka man ir pieredze sava īstā meklēšanā. Viņu ir daudz. Jāpamana tikai izdevība – tas ir grūtākais. – viņa noteica. - Protams, momentāni jānovērtē pareizi, pretējā gadījumā var gadīties, ka pieliktie spēki un pūles uzmanības iegūšanai iztērēti velti - kādam, kurš nav īstais. Njā, mūsdienās ir daudz viltojumu saradušies. Tiesa kas tiesa. Paliek arvien grūtāk atšķirt īstu no viltota.
Viņai bija bagātīga pieredze, tomēr viņa nespēja saprast attiecības līdz galam.
- Kāpēc viņiem visiem ir šie mājdzīvnieki? – viņa retoriski vaicāja - Kāpēc viņi nesēž vieni paši, teiksim, uz soliņa kanāla malā? Kāpēc makiem ir transportam jāizmanto šie dzīvnieki? Viņi taču paši par sevi ir lieliski. Un kāpēc man ar to ir jāsadzīvo, vēl vairāk, kāpēc jārēķinās ar dzīvnieka vēlmēm? Es taču tiekos ar savu īsto, bet šie dzīvnieki vēl uzstāda savas prasības. Man vēl esot jāapmierina viņu vēlmes? Kāpēc? Kāpēc makiem ir tik nesaprotamas prasības? Dzīvoju jau vairāk nekā divus gadu desmitus, bet šo man nav izdevies saprast. Laikam arī neizdosies. Tā droši vien ir gadu simteņos lolota maku tradīcija, rituāls bez kādas nozīmes. Tomēr dīvaini. Dažreiz šo dzīvnieku vēlmes ir tik neķītras, neprātīgas, ka liek man justies pazemotai, bet maks tikai sēž un klusē. Šādos brīžos pat sāk šķist, ka maki pieder šiem dzīvniekiem, nevis otrādi. Kā lai inteliģenta sieviete saprot šīs dīvainības? Tas ir tikpat neloģiski, kā dabaszinātnes.
Tā domājot, inteliģentā sieviete bija uzposusies. Bija jādodas medībās. Viņa gāja pa skaistu vecpilsētas ieliņu, ar nelielu skaudību lūkodamās uz jaunākajām māsām, konkurentēm.
- Ko gan tās saprot? – viņa sev jautāja - Viņas pat nedomā par tādiem dziļiem un filozofiskiem jautājumiem, kā es. Prātiņš tām par īsu. Phe!
Viņa bija nonākusi pie elegantākās izklaides iestādes pilsētā. Iegājusi iekšā, viņa aplaida skatienu greznajai zālei, kas viņu vienmēr apbūra; katra reizi bija kā pirmā.
- Kā parasti, lielākā daļa pazīstami. - viņa nodomāja - Tikai daži neredzēti. Vai kāds no tiem būs īstais? Hmm. Viens varētu būt. Viņa dzīvnieks ir ietērpts modīgā uzvalkā. Pēc dzīvnieku izskata parasti var diezgan viegli spriest par maka labajām īpašībām. Ja maks par dzīvnieku labi rūpējas, tad, visticamāk, viņš tikpat labi izturēsies pret mani. Jāskatās, kā vakars turpināsies.
***
Viņš sēdēja uz skatījās spogulī. Īsi apgriezti, šķidri, pelēkbrūni mati, zilas acis, knābjveidīgs un diezgan liels deguns. Caururbjošs, skarbs skatiens. Krunkota piere.
- Ko lai šodien dara? – viņš sev jautāja. – Pēdējā laikā daudz esmu strādājis. Šodien varētu izklaidēties. Varētu iegūt kādu orgānu. Ilgi neesmu to darījis – jau kādas divas nedēļas pagājušas kopš pēdējās reizes. Šis orgāns bija apbrīnojami izturīgs, ietērpts pazemībā - cietākajā čaulā uz pasaules. Tas panesa pazemojumu ar apbrīnojamu izturību. Pat mani sabiedēja – likās, ka no tā vairs nekad netikšu vaļā. Labi, ka tomēr padevās!
Viņš iegāja vannas istabā. Šodien bija grūta darba diena. Skalojot seju, viņš ieslīga pārdomās.
- Jocīga tā pasaule. – viņš domāja. – Kad biju jauns un neglīts, orgānus bija tik grūti iekarot. Tagad man ir jau piecdesmit gadu. Esmu vecs un neglīts, bet tagad pat ļoti skaisti ietērpti orgāni paši skrien pakaļ. Loģiski domājot, vajadzētu būt otrādi. Bet nav. Kad biju jauns romantiķis labākais, ko varēju dabūt, bija daudz reižu lietoti orgāni. Un arī tie nenāca viegli. Tagad man ir tikai jāpasaka, ko vēlos un tas tiek izpildīts. Vienīgais, kas jādara – jāatmet pārsimts nožēlojami lati, puse no darbadienas algas. Varbūt tie cer, ka gribēšu kādu no tiem paturēt ilgāku laiku? Kāpēc man tas būtu jādara? Apkārt tik daudz lielisku eksemplāru, bet man būtu jāpatur tikai viens? Smieklīgi! Ja vēl būtu kaut kas augšstāvā, bet tur, kā likums, svilpo vējš. Varbūt tieši tāpēc tie skrien pakaļ? Nekas. Šajā spēlē es nevaru būt zaudētājs. Ja arī esmu ar kādu orgānu aizrāvies ilgāku laiku, tad pēcāk tāpat mierīgi to atšuvu. Saistībās neesmu iesaistījies ne reizi, un nekad to nedarīšu! Neesmu jau galīgs muļķis.
Tā domājot, viņš noslaucīja seju dvielī un iegāja viesistabā.
- Tikai, kur lai šodien sameklē kādu orgānu? – viņš, saraucis pieri, sev jautāja. – Varbūt aiziet uz „elegantāko” pilsētas naktsklubu? Kā man riebjas tas ūķis. Zvēru dārzs, nekas vairāk. Žēl, ka tur apgrozās skaistākie orgāni. Izvēles, šķiet, nav. Ir jāiet!
Viņš uzģērba savu eleganto uzvalku, nevērīgi sakārtoja frizūru un devās ārā. Pie elegantās iestādes durvīm, viņš, pavirši palocījis galvu šveicara virzienā, kurš viņu jau iztālēm sveicināja, devās iekšā.
- Laba atmiņa iekšā laidējam.- viņš secināja. – Neesmu šeit bijis kādus trīs gadus. Labprāt arī šodien nebūtu nācis! Tā! Kas mums te ir? Diezgan izskatīgi orgāni salasījušies. Lūk, kur viens. Ā, nē. To jau es zinu. To arī. Un to. Arī tos divus. Kas šeit kāds salidojums? Aha, kas meklē atrod – rau, kur viens nezināms, blonds orgāns. Un jau met acis uz manu pusi. Jāizmet makšķere. Šķiet, šim orgānam par ēsmu izmantošu šampanieti. Un tad jau manīs, kā vakars turpināsies.
***
Bez pieminētajiem diviem varoņiem – profesionālas skaistules un perversa veča - šo skatienu apmaiņu redzēja vienīgi bārmenis. Viņš bija trīsdesmit astoņus gadus vecs, gludi skuvies vīrietis ar desmit gadu stāžu šajā iestādē. Viņš precīzi zināja, kas notiks tālāk.
- Man ir jāmaina nodarbošanos! – viņš pēkšņi iedomājās. – Savādāk sāk likties, ka uz pasaules vairs cilvēki nedzīvo. Ir viens vienīgs zvēru bars. Pārāk ilgi jau esmu uz šo teātri skatījies. Paradoksāli, ka prostitūcija ir aizliegta, bet šis ir atļauts. Un tā katru nedēļu. Pirmdien meklēšu citu darbu - tas nu ir nolemts! – iekšēji pasmaidot, viņš pabeidza domu un turpināja maisīt kokteiļus.
