Diena iesākās pamostoties agrāk, kā bija iecerēts. Nenāca miegs un pārdomādams dienas darāmos darbus, pavēru skatienu laukā pa logu. Bija skaidras un gaišas debesis. Ilgi nedomādams, uzviku jaku un devis ieelpot svaigu gaisu. Pilsētā bija jūtams klusums, pat nevienas dzīvas dvēseles, izņemot putnus, kas lidinājās virs parka kokiem un centās dot kādu zīmi. Jā, kaut es spētu lidot kā putns un justies brīvs, nedomādams par cilvēku sadzīvi un dzīvi uz zemes. Bet putniem jau laikam arī nav viegli par sevi pastāvēt. Ik rītu agri jāmostas un jāmeklē barība mazajiem putnēniem un varbūt kāds salmiņš vai koka zariņš ligzdai. Eh, vien savās domās varu lidināties ar tiem.
Tā nu savās domās lidinoties, pat gandrīz vai nesadzirdēju modinātāju, kas bija uzstādīts mobilajā telefonā. Pulkstenis rādīja precīzi minūti pāri sešiem. Bija laiks doties uz darbu.
Iegājis atpakaļ savā vienstāvu mājas divistabu dzīvoklī, uzliku vārīties ūdeni un pagatavoju kafiju. Ātri to izdzēru un devos uz darbu ar divriteni.
Atskaites un vēl citi lietišķi dokumenti darbā nomocīja tik tālu, it kā no rīta līdz vakaram būtu ravējis dārzu vai stiepis akmens bluķus. Nebija pat vairs spēka uzkāpt uz divriteņa un kur nu vēl mīties ar to. Sagaidīju pieturā autobusu, ieliku divriteni bagāžas nodalījumā, kur gan nācās papūlēties, lai to tur ievietotu, un ieņēmu savu sēdvietu autobusā. Pēc trim pieturām jau bija jākāpj ārā.
Esot mājās iekritu gultā un centos ne par ko nedomāt. Acu plakstiņi bija tik smagi un ķermenis tik noguris, ka, bezmazvai, jutu vajadzību paņemt slimības lapu. Šoreiz gan tas nebija iespējams, jo darbi bija jāpaveic un līdz darbavietas piešķirtajām brīvajām dienām atlicis tikai mēnesis.Atslēdzu prātu no domām par darbu un iemigu.
Pamodos aptuveni pēc divām stundām, kad uzmodināja zvans pie durvīm. Nevarēju pat iedomāties, kas tādā laikā varētu mani apciemot. Pamostoties nesajutu vairs noguruma sajūtu un, šķiet, biju tīri labi izgulējies.
Atslēdzu un atvēru durvis un tur, kāju uzlikusi uz sliekšņa, stāvēja viņa, meitene un nu jau cienījama sieviete, ar kuru mācījāmies vienā skolā un pavadījām kopā laiku. Biju izbrīnīts, jo sen nebiju saņēmis no viņas ziņu. Mirkli skatījos viņai acīs un aicināju iekšā. Nē, vārdu gan nebiju aizmirsis, tā bija Zane, pēc skata vēljoprojām tā pati Zane, kuru pazinu. Vienīgi balss un stāja bija cita. Pēc apģērba nopratu, ka viņa varētu strādāt kādā bankā vai birojā. Viņa lūdza pārnakšņot, jo rīt ap dienas vidu kaut kur jādodas.
Ar tukšām rokām, protams, neieradās un rokā iesvieda 94 gada kādu nedzirdētu pēc nosaukuma 'Le Parier' Franču vīnu. Pats vīnu dzeru retu reizi, bet šādos atkal-redzēšanās svētkos jau būtu tikai pieklājīgi nomalkot kādu glāzi. Istabā bija mazliet nekārtīgs, jo ciemiņus nebiju gaidījis, tādēļ piesēdām pie virtuves palodzes, kas, bezmazvai, bija kā galds. Pietiekami plats, lai uz tā uzliktu kādu šķīvi ar uzkodām.
Vēl nesen bijām mazi bērni un nu jau tiekamies jau daudz lielaaki.Runājām par vecajiem, labjiem skolas gadiem, mīļākajiem skolotājiem un dažādiem smieklīgiem atgadījumiem. Jā, daudz kas bija aizmirsts un ar interesi un patiku klausījos viņas runā. Stāstīja arī par jauno darbu, teica, ka strādā par grāmatvedi kādā veikalā un tur tā ir pieņemts visiem, ģērbties lietišķi. Alga samērā laba un darba kolēģi arī patīkami.
Es arī tā gribētu, bet mūždien ieracies dažādos dokumentos un papīra kalnos bieži vien aizmirstu par kolēģiem. Tīri labi ar visu pats tieku galām, bet tāda pārlieku pieķeršanās darbam man kaitē.
Tā stāstot par savu darbu un visu pārējo, kas pa šo laiku ir noticis, pat nemanīju, ka Zane no maisiņa izvelk otru, tādu pašu 94 gada vīnu. Nomalkojām ne vienu glāzi vien tā runādami.
Pudele bija tukša un bija laiks doties pie miera, jo rīt ir jādodas uz darbu. Ierādīju Zanei vietru otrā istabā, kur bija gulta, mazs televizors un plaukts pilns ar dažādām grāmatām, kuras esmu jau paguvis izlasīt.
[Turpinājums sekos...]
