Sveiki, tātad šis ir pirmais manis izdomāts stāsts! Lai gan nezinu vai ši ir tā labākā vieta kur ievietot šo rakstu, bet mēģināts, nav zaudēts!
Gaidu kādus labus ieteikumus!
Skaista diena, pusdienlaiks, Diānas vecāki pošas uz balli. Kamēr vecāki būs projām, Diānai būs pašai sava ballīte, meiteņu vakars. Visas draudzenes jau sazvanītas un vakrā būs pie Diānas. Drīz jau pienāk arī vakars un vēcāki pošas ceļā, atsakot vēl pāris noteikumus, lai uzvedās kārtīgi un nelieto alkaholu.
Kad vecāki jau bija prom, ieradās pirmā draudzene Aija, pēc neilga laika arī parējas bija klāt!
Visas ietērpušās pidžamās, apsēdās uz grīdas izklātās segas. Apsēdušas aplī ap sveci, viņas runāja par puišiem, aprunāja citas meitenes un stāstīja spoku stāstuts. Līdz Maija piecēlas sakot ka viņai ir neliels pārsteigums. Aizgājusi līdz otrai istabai, kur stāvēja mantas, viņa atgriezās ar šņabja pudeli. Diāna nedaudz sabijās.
-Vecāki neļāva lietot alkaholu.
-Nu beidz, nekas jau nenotiks, tikai viena pudele un piecām meitenēm, nekas nebūs, mēs nepiedzersimies un tavi vecāki neuzzinās, ja neteiksi!
-Nu labi, es aiziešu uz virtuvi pēc glāzem un sulas.
Atgriezusies viņas turpināja iesāktās sarunas un jau malkojot alkaholu.
Ārā vējšs pieņēmās spēkā, kā jau pa laika ziņām tik vēstīts būs vētra, bet tas viņas pārāk nebaida. Laika apstākļi aizvien pieņemas spēkā, lietus sāk gāst kā no spaiņiem, vējšs lauž koku zarus. Meitenes sāk nedaudz baidīties līdz sāka raustīties elektrība, kāds zars būs skāris elektrības līniju, šajā brīdi meitenes patiešām pārbijās.
-Es piezvanīšu tēvam, pavaicāšu kāds viņiem tur laiks un kad būs mājās!
Diāna paņēmusi klausuli uzgrieza viesnīcas nummuru, kuru tēvs bija atstājis ārkārtas gadijumiem, otrā galā pacēla kāds kungs.
-Labvakar, Pārkera viesnīca, kā varu palīdzēt?
-Labvakar, vai varētu palūgt Metu Pārkeru pie telefona, viņš ir mans tēvs?
-Jā protams, uzgaidiet lūdzu.
-Jā saulīt!?
-Čau tēti, Kā Jums iet ballē?
-Mums iet patiešām labi, daudz ietekmīgu cilvēku un kā Jums iet meiteņu vakarā, ceru ka iztiekat bez nepatikšanām?
-Mums iet labi un bez nepatikšanām, kāds Jums tur laiciņš?
-Nu ārā ir patiešam spēcīga vētra šķiet ka būs pat vel spēcīgāka, tāpēc nezinām cikos būsim mājās, pa šadu laiku butu bīstami braukt, bet Tu neuztraucies ar tevi ir draudzenes.
-Tad Jūs būsiet no rīta?
-Saulīt mēs.....
-Tēt, tēt, saruna pārtrūka, iespējams kāds no lūstošiem kokiem būs pārrāvis telefona līniju.
-Kas lēcies?
-Nekas saruna pārtrūka, viņi būs tikai no rīta.
-Nu tad mēs varētu paskatīties kādu filmu?
-Jā, bet kā mēs to varēsim, ja elektrība raustās?
-Piedod, muļķīga ideja.
-Nu mēs varētu turpināt sarunas!
Turpinoties vakaram, elektrība pazuda pa visam, bet meitenes nedaudz iereibušas palika drosmīgākas, izlikušas dažas sveces pa istabu viņas turpināja sarunas.
Ārā zibeņoja, pēkšņi Linda iekliedzās!!!
-Kas ir Linda, kas noticis?
-Tur ārā pie loga, es, es redzēju kādu pie loga!
-Tas nav iespējams, mēs esam otrajā stāvā, te nav nekā pa ko uzrāpties līdz logam, tev gan jau ka izlikās.
-Nu laikam.
Turpinot sarunas, laika apstākļi neuzlabojās, tieši pretēji, tie pasliktinājās! Tad kate iesaucās!
-Man vajag uz tualeti, Aija atnāksi līdz, man vienai bail!
-Labi, ejam!
Ejot pa tumšo koridori, eletrība raustās un padara visu spocīgu. Kate pieklusināti iekliedzās.
-Linda tu redzēji?
-Redzēju ko?
-Tur kaut kas koridora galā bija!
-Nē, neredzēju, tev rādās, tomēr ārā zibeņo un elektrība raustās!
-Bet, bet man likās – nu labi.
Ieejot tualēte, elektrība raustās un Katei ir bail, Linda gaida gaitenī, pēkšņi ēna pazib koridora galā, Linda to šoreiz ieraudzīja! Izbijusies, tomēr ar saglabātu mieru!
-Kate Tu vēl ilgi?
-Kate, atbildi, kate, tas ir kāds joks?
Iegājusi tualetē, Kates tur vairs nebija, pārlūkojusi visu telpu, neko nemanija. Izbijusies, viņa izskrēja koridorā un skrēja pie pārējām meitenēm, kad pēkšņi viņu sagrāba kāds aiz kājas, krītot viņa atsita seju pret grīdu. Atskatoties, viņa redzējo ko tumšu, ēnu, kam seju nevar saskatīt, viņa gribēja kliegt, bet nespēja, itkā kāds turētu roku priekšā mutei, viņa spurojās cik spēka, kamēr tika vilkta pa koridoru prom, pat ķērās ar nagiem grīdā, bet vis velti un viņa pazuda tumsā.
Tikmer istabā,meitenes jautri pavadīja laiku un nemaz nepamanīja, ka Linda un Kate nav atgriezušās. Laikam ejot, Aija izdomāja iet paskatīties kur viņas palikušas, viņa aizgāja līdz tualetei, bet nevienu tur neredzēja, viņa gāja tālāk pa koridoru un kāda dīvaina ēna metās no karidora galā esošā pieliekamā skapja, viņa lenām tuvojās un ar katru soli viņas izbīle palielinājās. Nonākusi pie skapja, viņa visa izbilē drebēja, viņa stiepja roku, lai atvērtu durvis, bet bailēs kaut kas viņu atturēja, bet galu galā viņa atvēra durvis un pēkšņi kāda tumša roka viņu satvēra aiz kakla, satvēriens bija tik spēcīgs, viņa nespēja paelpot, nespēja kliegt, līdz viņa tika ierauta tumsā un durvis aiz viņas aizvērās!
Diāna un Maija izbujušās, ka meitenes nenāk gāja nolēma iet viņas meklēt.
Nokāpušas lejā viesistabā, viņas dzirdēja kādus sitienus, itkā kāds klauvētu pie durvīm, koku apkārt mājai nebija, lai domātu ka kāds zars sitās, Maija nolēma palukot vai tur kāds ir, varbūt tas ir kāds meiteņu muļķīgais jociņš. Abas piegājušas pie durvīm,
Maija vēra durvis vaļā, bet tur neviena nebija, uzgriezusi muguru pret durvīm, viņa gribēja Diānai ko teikt, kad pēkšņi viņu no muguras aiz kakla sagrāba tumša roka un izrāva ārā lietū un viņa pazuda tumsā, Diāna iekliedzās un izplūda asarās, bet bailes viņu atturēja no iešanas ārā skatīties, kas ar viņu notika. Viņa bija patiešām pārbijusies, viņa metās skriešus uz savu izstabu raudādama, pa ceļam paklupdama uz trepēm, viņa atkal cēlās kājās. Ieskriedama istabā, viņa tikai tad sāka apjegt kas varētu būt noticis ar pārējām meitenem, paņēmusi klausuli, viņa nervozi spieda pogas uz telefona, bet nekāda signāla, nekā. Pēķšni viņa sajuta asas sāpes pakausī un nokrita tur pat uz grīdas bezsamaņā.
No rīta pamodusies, dīvainā kārtā savā gultā, Diāna strauji izleca no gultas, apjēgusi, ka ir mājās, viņa nopūtas ka ir mājas, bet vakardienas notikumi. Kas Notika ar meitenēm? Viņa aizskrēja līdz vecāku istabai, lai redzētu vai viņi jau ir atpakaļ no balles, par izbrīnu, vecāki vēl gulēja, bet apgāžot somu, tēvs piecēlās.
-Čau tēt, cikos atbraucāt no balles?
-Kādas balles, saulīt, mēs nebijām nekādā ballē, mēs vakar ātri aizgājām gulēt un Tu tāpāt, lai arī izskatijies dīvaina.
-Bet, bet, a pie manis bija kāda draudzene?
-Nē, nevienas nebija, Tu jau būtu pateikusi un šodien tapat ir jāiet uz skolu, iespējams, ka tev bija slikts sapnis, tagad ej un taisies uz skolu.
-Labi tēt!
Sataisījusies uz skolu viņa atvadās no vecākiem un dodas ceļā. Esot skolā viņa pamana ko dīvainu, neviena no draudzenēm, kas bija pie viņas ciemos nav šodien ieradušās skolā, tas gan ir dīvaini. Apvaicājusies klases biedriem, neko jaunu neuzzināja, neviens nezina. Tā nu diena skolā pagāja un Diāna devās mājās. Sēžot savā istabā, viņa rakstija šo dīvaino notikumu savā dienasgrāmatā, kad pēkšņi viņas uzmanību pievērsa sienas skapis, kurā viņa nebija skatijusies jau labu laiciņu!
Viņa piecēlās, savādi drebuļi pārskrēja pār ķermeni, viņa tuvojās skapim, sniedza roku pēc roktura, bet pēkšņi aprāvās izbīlē, tad saņēma dūšu un lēnām vēra durvis vaļā.
Atverot durvis vaļā, atskanēja skaļš kliedziens un viņa sēdus nokrita uz grīdas, bāla un mēma, skatam pavērās kas neiespējams. Četras viņas draudzenes pakārtas skapī, sagraizītām sejām un ķermeni, gluži vai sakropļotas, viņa aizcirta durvis un metās begt. Noskrējusi lejā viesistabā, viņa sauca pēc vecākiem.
-Kas noticis saulit, Tu esi tik bāla, itka spoku būtu ieraudzijusi!
-Nākat, nākat man līdzi man kas jāparāda.
Uzgājuši uz viņas istabu, viņa piegāja pie skapja, bet.....
-Skataties!
-Skatīties uz ko, ja Tu domā tās vecās mantas, tad mums vajadetu viņas atdot kādai labdarībai.
-Ko, bet, bet.... te bija manas draudzenes, viņas bija pakārtas.
-Beidz jokot, tas nav smieklīgi!
-Es nejokoju, viņas bija te!
-Tev laikam būs drudzis, jau vakar izskatījies dīvaina, ej atpūties paguli.
Tā nu Diāna paklausija, iegulusies gultā, viņa visu laiku atminējās to skatu, bet centās sev iestāstīt ka tā bija ilūzija un palēnām iemiga un nogulēja līdz nākamās dienas rītam. No rīta pamodusies, vecāki jau bija piecēlušies un gatavoja brokastis. Iegājusi, vannas istabā, viņa iztīrija zobus, pucējas un izdomāja izmazgāt matus, bet kad pavēra dušas aizskarus, viņa tur ieraudzīja Kati pakārtu un sakropļotu, pārbijusies, viņa skrēja lejā pie vecākiem. Uzgājuši augša, tur nekā nebija.
-Tu jūties labi saulīt, varbūt paliec šodien mājās?
-Nē, nē, vis ir labi, man rēgojas.
Aizgājusi uz skolu, joprojām ne vēsts no draudzenēm un neviens nezina kur viņas ir. Sajutusi sliktu dūšu, Diāna devās pie skolasmāsiņas, ieejot kabinetā, nevienu neredzēja, viņa ņēmas aplūkot telpu. Nekā diža te nebija, skapīts kur stāvēja dažādi medikamenti, rakstāmgalds, gulta kur gulēja kāds kam bija palicis slikti un gultai priekšā aizskari. Ziņkāres pēc, viņa pavēra aizskarus, lai aplūkotu vai tur kāds neguļ, bet paverot tos viņu pārņēma stingums, viņas acu priekšā nu jau Maija karājas pakārta un sakropļota, meitene nespēja izturēt šo skatu metās begt, bet tājā pašā laika ienāca medmāsiņa un Diāna uzskrēja tai virsū.
-Kas lēcies meitenīt?
-Nekas, nekas, es atnācu pie jums, jo man palika slikti.
-Nu sēdies pastāsti, kas vainas?
Tā Diāna stāstija kāpēc jūtas slikti un tā iemeslus, kas saistīti ar draudzenēm.
Vēlāk uz Diānas māju ieradās dīvaina paskata sieviete, glauni saģērbusies, viņa stastija, Diānas vecākiem, kas šodien skola noticis, ko pavēstija medmāsa un to ka Diānai vajadzētu pāris dienas uzkavēties psihiatriskajā klinikā uz pārbaudēm. Vecāki uzklausījuši, negribīgi piekrita. Tad Tēvs pasauca Diānu.
-Meitiņ, saliec mantas kas tev būs nepieciešamas, tev būs pāris dienas jāuzkavējas klīnikā, ši jauka dāma tevi tur aizvedīs.
-Nē, es nekur nebraukšu es neesmu traka.
-Meitiņ, neviens nesaka, ka Tu esi traka, tas būs tikai pārbaudes, lai Tu justos labāk, lai arī kas tevi tagad nomāc.
-Bet, bet es nevēlos.
-Es saprotu tevi, bet tā būs labāk.
Nedaudz vēlāk, Diāna tika aizvesta uz klīniku un viņai tika parādīta viņas istabiņa.
Iekārtojusies, viņa devās izpētīt apkārtni, vēra vaļā visas durvis, lidz atvēra vienu telpu kura bija tumša. Lēnām iegājusi, viņa meklēja gaismas slēdzi, beidzot to sataustījusi – ieslēdza gaismu, viņas acīm pavērās vecais skats, Maija pakārta pie griestiem un sagraizīta karājās tur nekustīga. Diāna sāka kliegt un raudāt. Metoties bēgt viņa kliedza vārdus „Ko Jūs gribat no manis, liekat mani mierā, es neko neesmu izdarījusi” To padzirdējuši sanitārie darbinieki, skrēja skatīties kas noticis. Diānu bija grūti savaldīt, bet viņa turpināja kliegt, bet nu jau „Tur iekša tajā telpā ir mana draudzene pakārta, ka es jums saku”, viens no darbiniekiem pārbaudijis, neko tamlidzīgu nemanīja, iespricējuši nomierinošus medikamentus, viņi meiteni ietērpa trako kreklā un ievietoja to izolātorā, lai meitene nenodara sev pāri. Pamodusies, tik tikko pavērusi acis, viņai pazib briesmigs skats, katrā sturī ir viņas draudzeņu līķis, pakārts, sakropļots, viņa sāka kliegt cik vien spēja, bet nekādu palīdzību tā ari nesagaidīja.
