1

 37  0

Atrašanās šajā pasaulē Denisam ir devusi lielas iespējas. Viņš var atrasties jebkurā vietā,turklāt,jebkad. Mēs abi kopā esam bijuši vairākās pilsētās, pie dažādiem cilvēkiem-Denisa draugiem, māsīcām,brālēniem un vienīgās dzīvās omes,kura ir bijusi vistuvākais un mīļākais cilvēks. Es pamazām iepazīstu Denisu un tas mani sajūsmina. Šis bērns savam vecumam ir tik pieaudzis un nopietns! Mēs kopā mēdzam sarunāties par dažādām tēmām,kas skar arī mākslu un zinātni. Atklājās,ka viņš vakaros mēdza zīmēt un dzimšanas dienā gaidījis krāsu komplektu un mazu molbertu,jo šaurajā dzīvoklī lielāks neietilptu.

Tā paiet dienas, kuras mums liekas kā mēneši. Šis ir mīnuss šādai aizpasaules dzīvei,mums laiks iet lēni.

Pēc kārtējās Denisa tuvinieku apciemošanas viņš aizdomājies man jautā:

-Kāpēc mēs neesam bijuši pie tavas ģimenes?

Zināju,ka agri vai vēlu šis jautājums būs.Nolemju nemelot.

-Nezinu.

Man vairāk nav ko atbildēt,jo es tiešām nezinu.

- Tu ilgojies pēc saviem bērniem un vīra ?

Par to domāju nepārtraukti,jo man viņu pietrūkst. Bet tas ir savādas skumjas,jo man nesāp,man vienkārši gribās viņus apraudzīt.

-Ilgojos.

Es strupi nosaku. Šī nav tēma par ko runāt ar bērnu.

Puika dzirdējis manu skopo atbildi vairs neko nejautā.

Mēs sēžam klusumā,kas šķiet nomācošs. Pagriežos ar muguru pret Denisu, lai viņš neredz manu skatienu,jo tas noteikti nav priecīgs. Tā mēs sēžam kādu laiku. Vēlēdamās pārtraukt klusumu es pagriežos,bet Denisu neieraugu.

-Deniss! Es skaļi iesaucos.

Atbildes nav.

-Kur tu esi ? Pieceļos un dodos viņu meklēt.

Komentāri 1

0/2000

Nomācoši domāt par tādu aizkapa dzīvi

 1  0 atbildēt