Starp dzīvajiem un mirušajiem (7)1

Bērns acīmredzami ir šokā. Viņš neko nezin un nesaprot. Jāsaka,ka arī es esmu ļoti pārsteigta,jo man šķita,ka viņš tāpat kā es nesp ieraudzīt savus tuviniekus. Kāpēc viņam ir tā palaimējies,bet man nē..? Bet varbūt laimējies ir man,jo redzēt ciešanas par manu zaudējumu ir sāpīgi un man noteikti to negribētos pieredzēt. Kad sāku par to aizdomāties mani iztraucē Deniss.


-Kas notiek? Lūdzu,paskaidro man. Es ko tādu esmu redzējis tikai filmā. Bērns ir kļuvis bāls un trīc.


-Es nezinu kā,lai to pasaku...

Es kā maza meitene stostos.


Mūsu sarunu iztraucē Denisa māte un man nezināmais vīrietis. Deniss aši pagriež galvu viņu virzienā itkā nojauzdams par ko būs saruna.


-Kad rīkosim bēres? Vīrietis pēkšņi atžirdzis jautā.


Sieviete aizsmēķē cigareti vēl aizvien guļot gultā.


-Nezinu. Man nav naudas.


Viņa runā absolūti vienaldzīgā balsī,itkā nomiris būtu svešs cilvēks. Es tam nespēju noticēt!
Pametu acis uz Denisu. Redzu,ka viņš visu sapratis. Asaras birst aumaļām. Es pieeju viņam klāt,apķeru un stingri turu sev klāt.


-Es esmu nomiris? Viņš caur asarām jautā,kaut atbildi jau zina.

Es neko neatbildu, jo neredzu tam jēgu, un man šķiet šobrīd es varu tikai būt viņam blakus. Šai mazajai dvēselītei dzīve nav bijusi viegla, bet arī tagad tai jācieš. Ko gan viņš ir tādu izdarījis?
Tā mēs istabas vidū stāvam apskāvušies un klusējam. Deniss vēl joprojām trīc un mans ķermenis tam it kā vēloties piebiedroties arī sāk trīcēt.
Šobrīd notiek abu pieaugušo saruna.



-Piezvani tai savai māsai, gan jau viņa iedos naudu. Bagātajiem tāpat naudu nav kur likt.


-Es viņai nezvanīšu. Izskatos pēc diedelētājas,vai? Pašvaldība mums kaut kādu naudu iedos un gan jau no Raita arī kādu eiro dabūšu, bet tai stulbajai un iedomīgajai kazai neko neprasīšu, kaut vai,lai zeme mani aprij, es viņas priekšā nepazemošos.


Sieviete pieceļas no gultas vēl aizvien baudkāri smēķējot.


-Man vienalga, tas ir tavs dēls.


Vīrietis pagriežas, apsedzas ar segu, ļaujot noprast, ka dodas pie miera.
Deniss izraujas no mana skāviena un dodas savas mātes virzienā.


-Mammu, tu tiešām mani nedzirdi? Es esmu šeit, tev blakus, mammīt, paskaties uz mani!


Sieviete pārstājusi smēķēt cigareti, nodzēš to uz netīrā un nenovāktā galda un iziet ārā no istabas.

Deniss stāv turpat, apķēris galvu ar rokām un raud vēl izmisīgāk nekā iepriekš.
Es noraugoties zēnā prātoju, kas sāp stiprāk tas, ka tu nedzīvo vai tas, ka par tavu aiziešanu no dzīves neviens nepārdzīvo?