Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
54

Mēs ejam jau kādas 20 minūtes taču miglu tā arī nesasniedzam. Jo tuvāk mēs tai esam,jo tālāka tā šķiet,itkā mūs aicina,bet ķircinot atkāpjas. Deniss šķiet to nepamana un cerību pārņemts dodas uz priekšu. Jūtos nelāgi,jo es viņu mānu,zinot,ka viņš mājās nenonāks,taču no otras puses ko es varēju darīt? Un galu galā cerība pastāv vienmēr,pat ja šķiet,ka tās nav...
Un tā mēs ejam,un es ik pa laikam vēroju Denisu,kurš vairs nav tik nobijies, biklo iešanu ir nomainījuši plati un steidzīgi soļi,nolaistā galva nu ir lepni pacēlusies un maigajā bērna sejiņā vairs nemanu sarkanās ar rokām noberztās asaru švīkas. Bērns tic atrast savas mājas un tur esošo māti.

Pēkšņi mēs nonākam pie kādas apšaubāma izskata piecu stāvu daudzdzīvokļu mājas. Mani izbrīna tās stāvoklis,un ir grūti iedomāties,ka tajā kāds varētu dzīvot. Mājas viena daļa ir sabrukusi, otrai-jumts ar dažāda lieluma caurumiem, pārs dzīvokļiem logi ar veciem koka rāmjiem un milzīgām plaisām, citiem logu nav vispār.Ir skaidri redzams,ka māja ir apdzīvota,jo dažos dzīvokļos deg gaisma. Un skats cauri logiem nav patīkams-nokvēpušas sienas, noplīsušas tapetes,vai to nav vispār.


-Mājas!Pēkšņi priecīgā balsī iesaucas Deniss.
Jūtu,kā manas acis ieplešas. Šajā graustā dzīvo šis nabaga bērns? Esmu vairāk nekā šokēta. Šo māju apdzīvot ir ļoti bīstami, jābrīnās kā vispār attiecīgās instances to pieļauj. Es nekad neesmu sūdzējusies par savas iepriekšējās dzīves apstākļiem, taču vienmēr vēlējos lielāku un krāšņāku māju,jo likās,ka biju to pelnijusi,bet tagad raugoties uz šo ēku ir skaidri saprotams,ka jebkurš bērns ko tādu nav pelnijis. Man pat bail domāt kā šeit cilvēki dzīvo ziemā.


-Šīs tiešām ir tavas mājas ? Es vēlreiz pārliecinos.


-Jā! Manā istabā deg gaisma. Ejam iekšā, lai mamma nedusmotos. Deniss mani aicina nepacietīgi verot kāpņu telpas durvis.

Nolemju doties līdzi,jo mani moka ziņķāre.
Kāpņu telpa ir tumša, netīra un smird pēc veca ēdiena. Aizspiežu degunu,jo smaka ir tiešām neciešama. Deniss par to neliekas ne zinis.
Uzejam otrajā stāvā un Deniss nostājas pie vecām brūnas krāsas koka durvīm. Tās ir noskrāpētas un metāla rokturis izlausts,knapi tām turoties aizvērtām. Viņš nospiež rokturi un durvis ar nepatīkamu čīktoņu atveras.


-Mammu,esmu mājās! Deniss skaļi iesaucas un aši ieskrien drūmajā dzīvoklī.

 Autors: dzivagramata Starp dzīvajiem un mirušajiem (5)
Autora bilde
1.
0
54
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes