Pirms iesāku savu kārtējo stāstu, es gribēju minēt, ka tas ir radies jūtu uzplaukumā un gluži pretēji pārējiem maniem fantāziju apkopojumiem, šī ir kā sāpju izpausme daiļdarbā.
"Solijumi pret uzticību"
Paronāmas rati - tie griežās, ved līksmotājus izbaudīt skaisto skatu, bet brīdī, kad tie sajūt auksto vēsumu, kurš ieslēpjās zem krekla, un rod patīkao tieksmi, pēc sajūtas atkārtošanas un skaisto, plašo skatu, kurš neatkarīgi no atrašanas vietas uz sekundi liek sajust neikdienišķo varenību, panorāmas rats liek sapni pārtraukt. Tas lēnām griežas un augstākos ratus lēnām ved lejup, liekot sapņotājiem pārtraukt savu kaisli pret brīvību, gluži, kā katra mana dzīves diena - tā iesākas vienādi, rod nelielu cerību, un beidzas, cerību nesasniegusi, bet iesākoties nākamajai dienai, cerība jāmeklē no jauna.
Kādu dienu, atgriežoties mājās un nododoties atpūtai, manas mazās istabas, koka gūltā es saņēmu ziņu. Ziņu, kas radija kārtējo dienas cerību - manas simpātijas atdzīšanās mīlestībā. Mīlestība - lieta, par kuras zaudēšanu cilvēki maina savu uzskati par to dzīves iemeslu un tā pastāvēšanu, lieta, kuras dēļ cilvēk spēj sajut prātā, lieta, kuru vecāki cilvēki nemaz neuzskata par piemērotu pusaudžiem un lieta, kura nemaz nav lieta - tā ir neizskaidrojamu, patīkamu jūtu apkopojumu rezumē.
Pieredze meiteņu ziņā man bija. Tā nebija liela, taču jebkura pieredze palika pieredze un es nolēmu riskēt. Es riskētu svešinieku ielaist savā mazajā, iedomīgajā, pasaku pasaulītē.
Viss sākās ar kautrīgām, neveiklām, taču nebūt vienveidīgām satikšanās reizēm pie parka, kurš atradās netālu no mūsu kopīgās skolas. Vienmēr pirms tām manī radās personību sadalīšanās. Tās abas mani vai pušu plēsa. Viena baidijās no mana neciluma. Tā negribēja man ļaut rādīties acīs būtnei, kura mani sen kā bija patikusi, bet otra mana puse gribēja riskēt. Viņai bija vienalga par to, kā es izskatījos, kā es uzvedos. Viņa galvenais gribēja mani dabūt pie meitēna un tad, laiks pats rādīs to, kas notiks tālāk. Negribīgi es tuntuļoju uz autobusu, lai brauktu pie viņas. Es ātrumā centos labot visus savs trūkumus. Bet vai tas bija vajadzīgs. Nostājies norunātajā vietā, baidījies nokavēt, es biju ieradies divdesmit minūtes pa agru, taču simpātijas pret viņu neļāva man šo laiku negaidīt. Kad laiks pienāca, bet viņa vēl nebija atnākusi, mani piemeklēja pavasara vējš. Es apsēdos uz trotuāra apmales un sāku skaitīt: "Mans meitāns kavē vienu minūtu, mans meitāns kavē otru minūti.." Pēc laika, kad viņa vēl nebija atnākusi, es nolēmu griezties apkārt un doties uz māju pusi. Tik uzmetis pēdējo skatienu atpakaļ, es pamanīju viņu. Viņa skrēja. Cik ātri vien varējusi, viņa bez maz vai' mani nogāza samīļojot. Viņa nepārtraukti, uztrauktā balsī atvainojās par to, ka nokavējusi pāris minūtes. Man bija vienalga šī laika, kaut tā būtu mūžība, taču viņas mīļums attaisnoja gaidīšanu. Visvairāk mani pārsteidza mana pārliecība par to, ka pirmajam iespaidam ir jābūt ideālam. Es todien pārliecinājos par to, ka viņa nebaidoties par to, kādu es būšu atvēlējis viņai pirmo iespaidu, viņu skrēja, skrēja, lai tikai satiku mani, bet tik un tā izskatījās, kā no sapņa izkāpusi. "Dosi ķepu?" ar smaidu es viņai jautāju. Sadevušies rokās, kā mazi bērni, mēs staigājām, pa Rīgas klusajām, taču ne tālajām vietām pārunājot to, kas mūsu starpā notiek un veidojās.
Lai gan es pārdzīvoju par faktu, ka katra diena man iesākas ar vārdiem "celies!" un beidzas ar "tu vēl neguli?", es beidzot biju ieviesis nelielas izmaiņas savā sīkajā dinas ritmā. Tika pievienots viņas vārds manā dzīvē. Laika gaitā mēs aizvien mazāk baidijāmies publiski izpaust jūtas. Citreiz mēs naktīs sazvanijāmies, lai viens otram novēlētu "labu nakti", mēs atkal un atkal iemīlējāmies viens otra basīs un nebeidzām runāt vēl kādas piecas - sešas stundas. Mēs rakstījām katrs savu stāstu viens par otru. Tās bija sava veida dienasgrāmatas. Citreiz mēs pat aizmirsām par dragiem, jo katru sekundi mēs pavadijām kopā. Es viņai rakstiju dzeju, bet viņa man - dziesmas. Viņa nāca uz maniem koncertiem, es viņu iepriecināju ar ko paliekošu, viņa vēroja mani guļam, es viņu nēsāju uz rokām.
Kādu dienu, pārtiekot viens no otra mīlestības, es viņai jautāju: "Vai tu apsolies mani aprecēt? Mēs beidzot varētu katru sekundi izbaudīt kopā". Viņa pasmaidīja un piekrita.. Lai kā arī mūsu draugiem tas nepatika, mēs bijām kā sapnis ar sapņotāju - viens bez otra iztikt nevarēja.
Bet katram stāstam ir savas beigas.
Reiz viņa vēlējās man ko pateikt. Mēs izgājām ārā, aizgājām uz patukša veikala, augstāko ložu un vērojot cilvēkus viņa saskumušā balsī man paziņoja, ka viņā ir zudusi uzticība pret mani. Viņa man tēlaini, nepieminot nevienu cilvēku paziņoja par nostāstiem un baumām, ko viņa bija dzirdējusi. Viņa uz nepamatota pamata mani pameta. Pameta valentīndienā.
Ik viens zin, cik ļoti sāp, kad iedur adatu pirkstā. Tagad iedomājieties adatas vietā šķēpu un pirksta - sirdi. Protams tas nav jāuztver burtiski, taču nekā savādāk es nemāku paskaidrot to, cik ļoti vienārši trīs vārdi var mainīt tavu sejas izteiksmi, iekšējo pašsajūtu un kāju stabilitāti. Visvairāk mani "fascinēja" tas, kā viņa spēja turēt solijumus. Viņa to uzskatija par atvieglojumu, es - par iekšējo sašķēlumu.
