Soļi uz laimi 112

Meitene savus mitros matus sasien nekārtīgā mezglā. Ar dvieli notrauš nesen izpraukušās asaras, kuras viņa centās apslēpt dziļi sevī, bet vakardienas notikuma atmiņas bija spēcīgākas, par meitenes vājo gribu asaras noslēpt. Dominika uzvelk sava brāļa kreklu un apakšā pavelk melnus šortiņus, un no vanasistabas atgriežas savā istābā, kur viņu jau gaida Dīns.

- Domi.- Brālis iesāk, bet meitene zin, ko viņš tālāk teiks.
- Nevajag.
- Nē, vajag.- Dīns uzstāj,- Es visu nakti, negulēju, jo par tevi uztraucos. Tu nakts vidū, kaut kur aizmūc, bet nākamajā rītā ierodies visa zilumos un blakus kaut kādam nezināmam čalim. Kas viņš vispār ir?
- Piedod.- Dominika nolaiž acis,- Evans.- meitene cenšas atbildēt ar neskaidrām atbildēm. Pēdējās dienas, kad meitene satika Evanu, viņa vairs nevēlas visu laiku atrasties blakus brālim, kas viņu vienmēr atbalstīs, viņa vēlas būt blakus Evanam.
- Un?
- Es viņam blakus jūtos, tā pat kā jutos blakus Keilam. Blakus viņam, es atgūstu atpakaļ dzīvību, ko pazaudēju, kad Keils nomira. Keilam nomirstot viņam līdz aizgāju es..., bet, parādoties Evanam, es atdzīvojos.
- Ak...Domi.-Dīns pieceļas kājās un cieši apskauj savu māsu.- Es ilgi gaidīju šo brīdi, bet cerēju, ka tavu dzīvību spēšu atgūt es, bet es kļūdījos. Tava sirds atrada jaunu sirdi, ko mīlēt.
- Varbūt ir pienācis laiks, izpildīt Keilam solīto.
- Tad tev jāsāk ar šo.- Dīns norāda uz saderināšanās gredzenu.
- Nē. Tas tur paliks.
- Dominika.
- Nē. - Māsa izlien no brāļa ciešā apskāviena un iekāpj gultā, kur cieši apskauj Keila dāvināto lāci.
- Ja tu gribi, par viņu aizmirst, tev ir jāizmet visas viņa dāvinātās mantas.
- Bet es negribu aizmirst. Es vēlos samierināties, ka viņa vairs nav, bet es nevaru. Man pietrūkst sarunas ar viņu, viņa apskāvieni, man viņš pietrūkst.- Dominika paslēpj seju lielajā lāci un pabīdas vairāk uz gultas vidu, lai atbrīvotu vietu brālim.
Dīns cieši apskauj māsu un viņu neatlaiž, kamēr viņa nav iemigusi.

Puisis klusām izkāpj no māsas gultas un atstāj viņu vienu istabā. Tik pat klusām brālis dodas lejup pa ozolkoka kāpnēm, kuras savieno otro mājas stāvu ar pirmo.

Dīns ieiet virtuvē un no mazā virtuves skapīša izņem Jack Daniels pudeli. Glāzē tiek iepildīts grādīgais dzēriens, kuru ar ledus gabaliņiem padara vesāku. Dīns apsēžas uz mazā virtuves dīvāniņa un pamazām iztukšo viskija pilno glāzi.

Puisim galvā maisās neskaitāmas domas, viņš joprojām nespēj aptvert, ka visus šos mēnešus meitene, viņa mazā māsa slēpa sava drauga nāves iemeslu, slēpa, ka tika uzskatīta par slepkavu, tika un pazemota. Mazā māsa šo dažu mēnešu laikā ir pārdzīvojusi vairāk, nekā brālis visā dzīves laikā.

***

- Es gribu to lelli.- Dominika čīkst vecākiem.
- Tu nedabūsi to lelli. Tev mājās jau tā ir daudz leļļu.- Mamma skarbi nosaka un velk mazo meiteni aiz rokas prom no lielā veikala plaukta, kur vientuļa paliek meitene mazo acu iekarotā lelle.
- Mammu. Es gribu to lelli.
- Es arī daudz ko gribu.- Mamma ieliek Dominiku iepirkuma ratiņos un turpina iepirkt vajadzīgo pārtiku.
- Mammu skaties, ko es atradu.- Dīns priecīgs iesaucas un mammai rāda 20 dolāru banknoti.
- Dīn.- Mamma notupjas pie sava vecākā bērna.- Aizskrien un sameklē, ko tava sirds vēlas.- Dīns ilgi stāv blakus mammai, brālis paskatās uz savo māsu, kas sēžot ratos spēlejas ar tur ielikto pārtiku.
- Beidz, spēlēties ar ēdienu.- Mamma uzkliedz savai meitai un noskatās kā viņas vecākais bērns aizskrien prom.

Dīns pie mamma un māsas atgriežas rokā turēdams māsas kāroto lelli, otrā rokā mazajam puisītim ir plastmas kravas mašīna.
-Es to lelli gribēju.- Dominika sāk raudāt.
Visi trīs dodas uz kasēm samaksāt par pirkumiem.
Brālis uz letes noliek lelli un kravas mašīnu. Dīns priecīgs noliek 20 dolāri banknoti uz mazā palstmasas trauciņa.
- Vēl viens dolārs no Jums.- pārdevējs pasaka un nostāda mazo zēnu izvēles priekšā, vai ņemt un nopirkt lelli māsai vai kravas mašīnu sev.
- Tās abas mantas ir domātas tev? -Aiz muguras stāvošā sieviet jautā Dīnam.
- Nē. -puisis pakrata galvu.- Lelle ir manai mazajai māsai, bet māšīna man.
Sieviete atver vaļā naudas maku un no tā izvelk vienu dolāru banknoti, ko nemanāmi noliek pie lielās naudas zīmes, kas jau atrodas uz mazā plastmasas šķīvja.
- Jūsu lelle un mašīna. - Dīns paņem abas spēļmantas un skrien pie mammas.
- Tā tev.- Dīns pieskrien pie mazās māsiņas un viņai pasniedz lelli.
***

Dīna sejā parādās smaids. Gar vaigiem lēnām noslīd siltas asaras. Atceroties pirmo atmiņu, kur brālis pirmo reizi māsai lika smaidīt, ir iesēdusies sirdī un tā tur paliks uz mūžiem. Ar katrām nakamajā dienām un reizēm, Dīnam arvien vairāk patika redzēt māsas smaidu, bet pats pirmais smaids, ko radīja viņš ir nozīmīgākais. Puisis noliek tukšo glāzi uz galda un klusām atgriežas māsas istabā. Tur tā stāv, lelle, ko viņš nopirka māsai, uz lielā grāmatplaukta. Dīns paņem lelli un tā ir tāda pati, kā to atceras. Tās pašas garās, blondās matu cirtas, gaiši rozā baleta svārciņi, baltais bodijs un baltās puantes. Lelle iedvesmoja māsai dejot baletu, ko viņa pamet, kad Keils nomira. Blakus lellei, mazajam iedvesmas avotam, blakus stāv māsas pirmās gaiši rozā puantes un pirmais balerīnas tērps, kam blakus dtāv katrs nākamais, bet pašās beigās stāv sen neizmantotās baleta puantes un melnie svārciņi. Dīns otrā rokā paņem meitenes puantes un ar smaidu atceras, pirmo māsas meiģinājumu.

***
- Dīn, man ir bail.
- Nebaidies.- brālis samīļo savu māsu.
- Ja nu man nesanāks un mani apsmies?
- Nemuļkojies mazā, tu visiem patiksi.
- Paliksi šeit līdz mēģinājuma beigām?
- Protams.

Dominika ar maziem bikliem solīšiem aiziet un nostājas blakus pārējām meitenēm. Un ar lielām acīm skatās uz skolotāju.
Mazās baletdejotājas visas nostājas viena aiz otras diagonālē un pamazām izpilda skolotājas uzdevumus.
Dominika liek nedrošu soli, lai mācītos griezt pirueti. Dominika paceļas relevé vienu kāju paceļot pie ceļa
un pacelto kāju liekot pie zemes atkal iesēžas demi plié, un atkal paceļoties relecé ar labo kāju paceltu griežas pa labi un apgriežoties 360 atkal iesēžas demo plié.

Mēģinājuma laikā no Dominikas sejas nepazuda smaids un tas Dīnam lika patiesi smaidīt, ka var redzēt savu māsu smaidīgu.

- Tu redzēji? Man sanāca.
- Protams, ka redzēju. Manu mazo balerīniņ.- Brālis paceļ mazo māsu uz rokām un abi smaidīgi pamet baleta studiju.
***