local-stats-pixel fb-conv-api

Smalkjūtība. [Prologs]6

182 0

Mežs ir ēnu spēle, blāvas pustumsas un miglas deja. Tas sniedz man pretī savas trauslās, kailās zaru plaukstas un cenšās man laupīt pēdējo dzīvības elpu. Gaiss man visapkārt smaržo pēc skujām, tiko nolijuša lietus un miglas. Virs galvas, starp biezo koku lapu vainaga vīd neizteiksmīgi blāvas, tālas un tukšas debesis. Tās raud, pār manu nekustīgi stāvošo augumu lejot skaudras skumju asaras. Zem basajām, nosalušajām kājām plešās trauslu, vējā nolauztu zaru un sūnu paklājs, kurš pārklājies ar pustumsā viegli mirdzošu miglas aizkaru.

Es ļauju skatienam bezrūpīgi klejot gar pelēkajiem kokiem, sekojot to raupjajiem stumbru rakstiem un zaru vijumiem, kuri kā kalsnas, izmisīgas rokas sniedzās pretī pelēkajām debesīm, vēloties pacelties spārnos un aizlidot to tālajās, neizdibināmajās dzīlēs.

Es atkal esmu mežā. Tieši tajā pašā vietā kur biju arī vakar un aizvakar. Mani vajā tā tumsība un mitrās ēnas, kuras bez skaņas seko katram manam solim. Uz mani lūkojās. Zinu, ka vējš ieinteresēts vēro kā ievelku drebošu elpu un speru nedrošus soļus dziļāk biezoknī. Es jūtu kā smalkās lietus lāses atduroties pret manu ādu, izpēta katru mana auguma centimetru. Koku šalkoņa pielāgojās manai sirdspukstu melodijai un smagie miglas vāli nemanot ieaijā aizmirstībā.

Viņi zin kas esmu un kas būšu. Viņu rokās ir mana pagātne, tagadne un nākotne. Es vairs nepiederu pati sev, es piederu viņiem.

Viņu priekšā es jau esmu zaudējusi.

Es speru uzmanīgus soļus klusumā, ik pa laikam nedroši palūkojoties pār plecu. Mani pavada klusi vēja čuksti un koku šalkoņa, kaut kur tālumā viegli smidzina lietus. Miklā migla pasauli ieskauj kā sabiezējis dūmu mākonis,- tā slīd pa manu ādu, samērcējot matus un plānās drēbes. Es neapstājos un gluži kā akla traucos tieši miglas pildītā biezokņa apskāvienos.

Mani uzmanīgie soļi pāraug vieglā skrējienā. Skarbais vējš raupji glāsta nosalušos vaibstus un jauc kastaņbrūnos matus, liekot tiem dejot līdzi pērnā gada lapām un koku zariem. Rokas bezspēcīgi laužās cauri zariem un sirdspuksti izmisīgi atbalsojās prāta visdziļākajās dzīlēs.

Es nevaru viņiem ļaut nojaust, ka esmu zaudējusi.

Pašai nemanot, manu augumu pāršalc ledainas baiļu trīsas. Es zinu kam tagad jānotiek. Mans skrējiens kļūst ātrāks un es aizmirstu elpot. Plaušas lūdzās pēc atelpas, bet es nedrīkstu apstāties. Es nedrīkstu. Nedrīkstu. Vēja ledainie pirksti glāsta manu seju, liekot acīs izlauzties trauslām baiļu asarām. Kailie delmi un basās kājas sūrst no koku zaru atstātajām rētām, mati pinās krūmos, atstājot tajos retas, kastaņbrūnas šķipsnas un baltais, no plānā auduma gatavotais krekls atsedz vairāk nekā tas ir pieļaujami, bet man ir vienalga. Man ir jāizbēg.

Kad šķiet, ka esmu atrāvusies, es kādu sadzirdu. Viņu. Sīkie matiņi uz skausta saceļās stāvus un es neviļus skaļi ieelšos. Tieši aiz manas muguras atskan strauji, smagnēji soļi un mežonīgas, nepieradināti skarbas izelpas. Gaiss visapkārt manam augumam iegūst sarecējušu asiņu smaržu. Es neapstājos un saņemot visu atlikušo spēku, lieku aukstumā smeldzošajām kājām skriet uz priekšu. Taču kaut kur dziļi sevī es tomēr apzinos, ka lai cik ātri es skrietu, es nevarēšu aizbēgt.

Skrienot es ieslēdzu bailes dziļi dvēselē un cerot, ka tās neatspoguļojās sejā, pametu ātru skatienu pāri plecam. Tas kas paverās skatienam, liek manām acīm plaši ieplesties. Viņš stingri verās manī. Radījuma mežonīgās, dziļi melnās un izvalbītās acis kā paisums izseko katru manu soli. Spalva uz viņa skausta ir sacēlusies stāvus un caur atņirgtajiem ilkņiem laužās gaidpilni, dobji rūcieni. Izmantojot manu apmulsumu, viņš nedomājot metās man virsū.

Radījums nogrūž mani uz miklās zemes un trieciens nemanot aizsit elpu. Manas lūpas paverās un tver pēc gaisa, taču es nespēju ievilkt elpu. Kā mēma aizveru un atkal paveru lūpas. Kaklā ir sabiezējis savāds kamols un katrs elpas vilciens izraisa sāpes, kuras izplatās pa visu ķermeni. Viss no kā esmu gatavota, pārvēršās vējā slīdošos pelnos. Es pārvēršos par zvaigžņu putekļiem tumšajā debesu plašumā. Manis vairs nav, taču radījumam ar to vēl nepietiek. Viņš plosa manu ķermeni un kā nedzīvu gaļas gabalu- triec to pret miklo zemi. Realitātes pamats sabrūk zem manām kājām. Es cenšos viņu atgrūst, taču tā vietā pār lūpām izlaužās silta, bieza straume, kas garšo pēc dzelzs un sāls.

Sajūtot biezās, siltās asinis, es neviļus aizsmakusi iekliedzos. Mans kliedziens pārvēršās sasalušā elpas mutulī un gaisā vijot savādu nāves deju, pazūd starp biezajām koku galotnēm. Pēc kliedziena seko smeldzošas sāpes,- tās izplatās pa visu augumu, mutē liekot saskriet rūgtai dzelzs garšai un acīs- gandrīz nemanāmām, dedzinošām asarām. Es paveru sausās lūpas un kliedzu vēl skaļāk, kaut arī zinu, ka kliedziens atskan vienīgi manā prātā. Jūtu, kā vientuļa asara izlaužās no acs kaktiņa un uzsāk ceļu pār manu vaigu, savijoties ar biezajām asinīm, kuras slīd lejup pa zodu un kaklu. Skatiens samiglojās, liekot koku zariem virs galvas griezties mežonīgā dejā, tagad tie patiešām paceļās spārnos, pievienojoties sīkajiem putnu siluetiem pelēkajās debesīs. Un tad es iekrītu tumsā.


Es atveru acis un smagi kampjot gaisu, ļauju sirdspukstiem norimt līdz to ierastajam ritmam. Asinis vēnās negribīgi pārstāj vārīties, taču skatiens vēl joprojām tramīgi cenšās aprast ar sterīli balto telpu, gaismas zibšņiem, spožajiem metāla instrumentiem un fluorescējošajiem gaismekļiem. Es guļu uz flīzētās grīdas, tieši tādā pašā pozā, kādā pirms nepilnas sekundes biju gulējusi uz mīkstā, asinīs piemirkušā sūnu paklāja. Injekcijas iedarbība palēnām izzūd, līdz viss notikušais šķiet tikai kā tāls sapnis. Taču es vēl joprojām jūtu ledainā vēja pieskārienu, skuju smaržu un asins garšu mutē. Asara uz mana vaiga turpina slīdēt gar zodu un noslīdot uz kakla, pazūd aiz apkakles.

Aiz biezā stikla sienas sēž sanitāri, viņi ir tērpti sterīli baltos uzsvārčos un visiem kā vienam sejas aizsedz savādas, sāpju kliedzienā veidotas, baltas maskas. Vienīgais kas viņus atšķir vienu no otra ir acis, kas vīd starp maskās izgrebtajiem caurumiem. Taču pat tās vieno pelēka vienaldzības un nekā nevēstoša tukšuma atblāzma.

Patreiz šīs emocijas ir nomainījis kas cits. Viņi ir dusmīgi. Viņu skatienos vīd neslēpta, kopīga neapmierinātības un naida izteiksme, kas nemanot dedzina manu vēl joprojām viegli trīsošo augumu. Es esmu kļūdījusies. Zaudējusi. Ļaujoties bailēm, es cieši aizžmiedzu acis.

Mani sauc Sjūzena Denmora. Es esmu septiņpadsmit gadus veca. Viņi iznīcināja visu kas man pieder. Kādreiz man bija mamma un māsa. Tagad es esmu viena. Es domāju, ka esmu stipra, ka izturēšu, taču man ir bail.

Nekas no tiko piedzīvotā nenotika īstenībā. Tas viss notika tikai jūras zilā šķidruma ietekmē, kurš pret manu gribu, man tika nesaudzīgi ielaists kakla artērijā. Tas bija tikai manu smadzeņu izspēlēts joks. Joks, kas atkārtojās jau vairākas dienas pēc kārtas. Es neviļus dreboši noriju siekalas.

Saņemot visu atlikušo spēku, es bezspēcīgi atspiežos pret viegli trīcošajiem elkoņiem un vārgi pieceļos sēdus. Skatiens samiglojās un es apspiežu vēlēšanos atkal noslīgt uz auksti flīzētās grīdas. - Ūdeni. - dzirdu savu balsi neskaidri nosēcam, taču viņiem ir vienalga. Par kaut ko klusi vienojušies viņi pieceļās un visi monotoni izsoļo no blakus esošās telpas. Es palieku viena. Klusums izplatās no smacējoši baltajām sienām un uzguļās uz pleciem. Virs galvas dūc pāris lampas. Taču šis miers nav ilgs,- durvis parādās divi sanitāri un tie neko nepaskaidrojot nostājās man katrs savā pusē un rupji pieceļ kājās. Viņu rokas pret manu ādu ir asas un raupjas.

- Ūdeni, lūdzu. - es nočukstu un paveru skatienu uz baltajās maskās tērptajiem sanitāriem. Viņu acis atkal ir pārvērtušās neko nevēstošā marmorā,- tās ir tukšas un ledaini aukstas. Viens, šķiet, vīrietis, neapmierināts paglūn manā virzienā un izvairīdamies skatīties tieši man acīs, iesit man skaļu pļauku. Ar to man pietiek,- es sabrūku viņu rokās un cieši aizveru acis. Mani izvelk no baltās telpas un ved cauri gaišu gaiteņu labirintam. Taču es to neredzu, es slēpjos savu aizvērto plakstu tumsībā. Drošībā.

- Ūdeni. - es vēl paspēju vārgi nočukstēt, pirms mani rupji iegrūž tumšajā kameras telpā un neko nepaskaidrojot, aiz muguras aizslēdz durvis. Ja es šeit tiktu iegrūsta pirmo reizi, es kliegtu un izmisīgi lūgtos pēc paskaidrojumiem, bet es esmu dzirdējusi pārlieku daudz meiteņu kliedzienu un vēlāk,- ritmisku grūdienu, lai zinātu, ka jācieš klusu.


****

Sveiki,
pēc šķietami ilgas klusēšanas es vēlos atkal atgriezties 'stāstu' rakstīšanā, jūsu rīcībā nododot savu jaunāko garadarbu. Es nesolu, ka nodaļas būs bieži, taču ja būs kaut mazākā atsaucība, es pacentīšos daļas publicēt regulāri. Šis, iespējams, liksies visai agresīvs un skarbs 'stāsts', taču tieši tāds ir mans mērķis,- radīt pēc iespējas lielāku kontrastu starp mūsu pasauli un viņējo.
Jūsu Kumelīte.

182 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Yuuuuuw, tu esi atpakaļ! emotion un kā jau vienmēr tev līdzi ir perfekti izjusta stāsta daļa. emotion gaidīsu nākamo. hihi, no manas puses atsaucība jau ir, tātad nākamā daļa būs? emotion

2 0 atbildēt
Šis prologs laikam ir labākais, ko esmu lasījusi, jo tiešām aizrāva un lika izdzīvot katru uzrakstīto vārdu, lika apstāties elpai, jūtot Sjūzanas emocijas. Ideāli. Ar nepacietību gaidu nākošo un ceru, ka stāsts netiks aprauts, un priecēs mani vēl ilgi. ❤
2 0 atbildēt

Ideāli kā vienmēr. Prieks, ka esi atgriezusies... emotion emotion emotion

2 0 atbildēt
Tas ir jauki, paldies. Jau šodien sākšu rakstīt nākošo.
1 0 atbildēt