Smalkjūtība. [6]11

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Smalkjutiba-5/765335





Es stāvu spoguļotā telpā. Virs galvas, no sīkā lodziņa, pār manu nekustīgi stāvošo, sekli elpojošo augumu krīt kluss, pavisam blāvs gaismas stars, ļaujot saredzēt gaisā vītās, gandrīz nemanāmās putekļu dejas. Smaržo pēc putekļiem, pelējuma un klusuma, kas gluži kā biezs aizkars ir iezīmējis telpu. Blāvā gaisma kavējās uz manas ādas un glāsta vaibstus, ar saviem garajiem pirkstiem velkot iedomātas līnijas gar degunu un uzacu lokiem.

Nemirkšķinot acis, es veros uz sev priekšā stāvošo jauno sievieti. Ar skatienu klejoju pa viņas trauslo ķermeņa siluetu, ievērodama blāvos vasarasraibumus, kuri kā sarežģīts zvaigžņu raksts vijās pa viņas augumu, noklādams gan plecus, gan vaibstus. Es ielūkojos viņas apdzisušajās, vieglas dūmakas pelēkajās acīs, pārlaižu skatienu pilnīgajai augšlūpai un garajam kaklam, uzkavējoties pie atslēgas kauliem un sīkās kakla bedrītes. Varbūt kādreiz viņu varēja nosaukt par skaistu, taču tagad viņa ir vien niecīga atblāzma tam, kas bija kādreiz.

Es neizskatos pēc sevis. Es vairs neesmu tā pati starojošā, vienmēr smaidošā meitene, kas biju agrāk. Vienmēr gaišajā smaidā savilktie lūpu kaktiņi tagad ir noslīdējuši, paužot vienīgi skumjas. Acu mirdzums ir izdzisis un pārklājies ar smalku skumju tīklu. Zem plānā, baltā krekla ir samanāmas sitienu atstātās pēdas un izspiedušās, kaulainās ribas. Riebumam un bailēm piepildot seju, es novēršos un piekaļu skatienu klusajai putekļu dejai.

Ar acu kaktiņu ievērojusi kustību spoguļa atspulgā, izbijusies paceļu skatienu. Mans spoguļattēls ir mainījies. Cauri pavērtajām lūpām izlaužās aizsmacis kliedziens. Es esmu briesmonis,- mana seja ir pārvērtusies par trūdošu gaļas gabalu, acis,- asinssarkanu bezdibeni. Pāri maniem vaigiemi, atstājot uz tiem sārtas, tukšas līnijas, slīd asins asaras. Ieraudzījusi manu skatienu, otra Es velta man platu, asiņainu smaidu un paceļ trūdošo roku, sniedzoties pēc manis.

Tas nenotiek īstenībā.

Saņemot visu atlikušo spēku, triecu dūri pret savu atspulgu. Atkārtoju to vēlreiz un vēlreiz, līdz stiklā parādās sīkas, cilvēka acij gandrīz neredzamas plaisas. Savilktās dūres es atlaižu vien tad, kad manu trīsošo, bailēm pildīto augumu pāršķeļ pustumsā mirdzošs, ledains spoguļa lausku lietus.

Kad es atveru acis sterīli baltajā telpā, šoreiz sanitāri man neļauj nolūkoties uz savu apjukumu, un satvēruši manu augumu, izrauj ārā no telpas.


No trauslā bezsapņu miega mani uzmodina pavisam klusa, gandrīz nemanāma, vēja čukstiem līdzīga skaņa, durvju slēdzenē nošvīkstot atslēgai. Strauji piecēlusies sēdus, ar rokām aptveru ceļus un aizvelku savu nejūtīgo ķermeni līdz kameras tālākajam stūrim. No gandrīz nemanāmās kustības, kavējoties pie smeldzošās ribas, cauri augumam izšaujās asas sāpes.

Es neesmu gatava paciest vēl vairāk sitienu.

Durvis atverās bez skaņas un paliek pavērtas. Sastingusi veros to virzienā, gaidīdama, ka tajās parādīsies kāda sanitāra būdīgais, raupjais siluets, taču tā vietā pa tām iespraucās izstīdzējusi, jauna vīrieša tumsas ieskauta ēna. Gaiss nosmaržo pēc aukstas nakts, skujām un pavisam vieglas, apkārt klīstošas miglas.

Viņš.

Apmulsusi ieplešu acis un vēroju kā viņš aiz sevis aizver durvis un apgaismo kameras telpu ar sīku šķiltavu liesmu. Ko viņš šeit dara? Šķērsojis pāri visu kameras telpu, viņš pavisam viegli pieliec galvu un pasniedz man roku, it kā tā būtu pati ierastākā lieta uz pasaules.

- Nebaidies. - viņa negaisa zilās acis atstaro mainīgo šķiltavas liesmu. Es uzmanīgi pasniedzos un nenovēršot skatienu no viņa gaišajiem vaibstiem, satveru viņa padoto roku. Viņa plauksta ir auksta un nedaudz mitra.

- Tu esi šeit. - kad nostājos uz pati savām kājām, es neskaidri nosēcu, neko vairāk nespēdama dabūt pāri lūpām. Mūsu rokas paliek savītas haotiskā pirkstu mezglā. Neskaidrais, pavisam muļķīgais apgalvojums viņa labajam lūpu kaktiņam liek klusi pacelties.

- Jā, es esmu šeit. - viņš lēni nosaka, it kā runātu ar mazu bērnu. Varbūt viņš domā, ka arī es esmu sajukusi? - Man tev ir kas jāpastāsta. -

- Kā Tu dabūji atslēgu? - neļaudama viņam turpināt, es atkal muļķīgi nosēcu un ieplestām acīm lūkojos viņā, ignorējot zilumus, kas gandrīz pilnībā aizsedz viņa marmorā kaltos vaibstus.

- Paklausies, - viņš klusi izelpo un paceļ šķiltavas liesmu, sarauktām uzacīm aplūkojot manu seju. Jo vairāk zilumu un asins izplūdumu viņš ierauga, jo dziļāka kļūst rieva starp tumšajām uzacīm. Viņa skatiens sastingst pie kakla, kur vīd vairāki koši uzsūkti zilumi. - Vai viņi tevi..? - acīm satumstot viņš atlaiž manu roku un pavisam viegli pieskarās vietai, kuru pavisam nesen bija skārušas sanitāra mitrās un uzbāzīgās lūpas.

- Nē. - es viegli nočukstu. Vilšanos par atlaistajām plaukstām nomaina smeldzošas sāpes. - Viņu iztraucēja. - jaunais vīrietis ļauj skatienam noskaidroties un pavisam trausli saņēmis mani aiz pleciem, nosēdina uz šaurās dzelzs gultas.

- Ilgi vairs tev nebūs šeit jāciešs. - viņš klusi nosaka, apsēžoties man līdzās. Mūsu pleci gandrīz nemanāmi saskarās. Ieraudzījis manu pavisam vārgo, apjukušo skatienu viņš pusbalsī turpina. - Es esmu no kādas vietas, kura aizsargā tādus kā mēs. Mani atsūtija tev pakaļ, lai es tevi varētu nogādāt drošībā. -

- Kas tu esi? - mans jautājums sastingst gaisā un smagi noguļās uz mūsu pleciem. Jaunā vīrieša acis uz mirkli samiedzās un skatiens paliek piekalts manām acīm. Pēkšņi es apzinos, ka noteikti izskatos pavisam nožēlojami,- ar netīriem, sapinkātiem matiem, nekoptiem nagiem un ādu, kas pārklājusies ar vieglu netīrumu kārtu, ož jau pa gabalu.

- Es esmu savādāks. - viņa gandrīz baltie, viegli viļņainie mati pustumsā mirdz. - Tāpat kā tu. - neatbildot uz manu jautājošo skatienu, viņš pieceļās un gaiši palūkojās uz manu joprojām sēdošo, apmulsušo stāvu.

- Flins. - viņa lūpu kaktiņos ieslīd nesteidzīgs, kluss smaids. Kad paveru lūpas, lai atbildes vietā nosauktu savu vārdu, pustumsu piepilda mūzikai līdzīgi, klusināti smiekli. - Es zinu kā tevi sauc, Sjū. - viņš nosaka un ievērojis manu mulsumu, nesteidzīgi piebilst. - Par tevi es zinu daudz vairāk, nekā tu spēj iedomāties. -