Lūkass strauji tuvojās pie mums un es jau sāku gudrot tekstiņu, ko sastāstīt, kāpēc nav pārējo draugu.
-Sveiks, Marks, Ditas klasesbiedrs,- Marks sniedza roku Lūkasam.
-Sveiks, Lūkass, Ditas puisis,- viņš nepaspieda roku un klasesbiedrs nolaida roku.
-Ko tu gribēji?- jauki vaicāju viņam.
-Kur tad pārējie draugi?- "mans puisis" aizdomīgi vaicāja. Marks visu sapratis mani paglāba.
-Beigās draugi mūs piekāsa, tādēļ mēs izlēmām vienkārši pavadīt laiku izklaidējoties,- zēns teica.
-Tad es arī varu pievienoties?- Lūkass viltīgi smīnēja un apķēra manu vidukli.
-Jā, protams,- es centos izklausīties priecīga, kaut gan patiesībā es un Marks noskumām. Mūsu "Slepenais randiņš" izgāzās.
-Ko jūs darāt?- Lūkass vaicāja.
-Mēs tikko satikāmies,- klasesbiedrs atbidēja,- Am, vai drīkst tevi, Lana?
-Jā, bet, protams,- es atvieglojumā teicu un mēs ar Marku pagājām dažus metru tālāk.
-Tas pajoliņš vispār mums sekoja. Nevarētu viņu kaut kā saudzīgi aizdzīt?- puisis čukstēja.
-Var mēģināt, bet gan jau manas vakariņas ar viņu tiks atceltas,- nopūtos.
-Nekas, es tevi kaut kur aizvedīšu,- zēns iesmējās.
Mēs atgriezāmies pie Lūkasa, un mans klasesbiedrs sāka runāt.
-Klau, draugs, es ar Ditu gribētu divatā pastaigāt. Mēs gribam parunāt to, ko nedrīkst zināt kāds cits,- puisis iesāka.
-Bet viņai nav nekā slēpjama, vai ne?- Lūkass jautājoši lūkojās manī.
-Vispār ir vairākas lietas, ko mēs, klasesbiedri viens par otru nesakām,- vainīgi skatījos zemē,- Tas viss paliek starp mums, un es tagad gribu ar Marku atcerēties to visu.
-Nu labi,- Lūkass nopūtās, noskūpstīja mani, uzvaroši paskatījās uz Marku un aizgāja.
-Lielībdirsa, es arī varu tevi tā noskūpstīt,- Marks teica.
-Nemēģini,- uzrūcu.
-Kas notika?- puisis jautājoši uzlūkoja mani.
-Lūkass visu izbojāja. Mans garastāvoklis tagad ir ļoti slikts,- sūdzējos.
-Tad es novilkšu kedas, ja tu nepasmaidīsi vai arī tavs garastāvoklis neuzlabosies,- klasesbiedrs piedraudēja.
-Labi jau labi,- es iesmējos.
-Tā man patīk labāk,- zēns saka plaukšķināt rokas.
-Tad ejam kaut kur?
-Protams,- Marks iesmējās un mēs gājām dziļāk parkā.
Diena bija pavadīta vienkārši lieliski. Mēs smējāmies, runājām par visu, es izstāstīju par saviem nodomiem un mēs ēdām saldējumu. Piecas reizes. Nemaz nemanīju, ka esmu aizsēdējusies par stundu. Bija jau septiņi.
-Man jāskrien, es esmu pārāk ilgi,- sāku bažīties un cēlos, lai skrietu uz māju.
-Pagaidi, iedod telefona numuru,- zēns mani apstādināja.
-Pareizi,- iesitu sev vāji pa galvu un nosaucu numuru,- Paldies, man patika.
-Man arī,-zēns iesmējās un nedroši nobučoja manu vaigu,- Ja tu negribi kaut kad pastaigāties, tad uzzvani man. Būšu gatavs pat pēc desmit gadiem. Šeit tu mani vienmēr atradīsi.
-Paldies,- nobučoju zēna vaigu un steidzos uz māju.
Pēc piecām minūtēm biju klāt. Nedroši atvēru durvis un paskatījos apkārt. Lūkass sēdēja viesistabā uz dīvāna uzvalkā. Ak, cik slikti es tagad jūtos. Viņam rokās bija vīna pudele, kaut kur blakus bija nomests rožu pušķis. Viņš ar akmens cietu seju skatījās televizoru.
-Lūdzu, lūdzu, piedod, ka neierados,- man lēnām sāka tecēt asaras par to, ka jūtos vainīga.
-Kāpēc?- viņš ar stiklainām acīm skatījās manī.
-Mums gāja jautri un es pilnībā aizmirsu vakaru. Neizskatījās vēls, tāpēc es paliku tik ilgi. Tikko es tikai pamanīju, ka jau ir stunda pāri,- es apķēros puisim ap kaklu un raudāju.
-Tu mani izmantoji, vai ne?- Lūkasa acīs varēja manīt asaru atblāzmu.
-Nē,- teicu.
-Nemelo,- puisis man uzrēca un es atkāpos. Piecēlos kājās un bijuu gatava stāstīt patiesību.
-Varbūt mazliet. Es gribēju palikt ar tevi kopā, jo man vajadzēja, kur dzīvot. Bēnu namā atgriezties es negribēju. Manas simpātijas pret tevi cēlās un krita. Tagad tu man esi vienkārši draugs,- mana balss aizlūza,- Un...
-Kas vēl?- zēns sāpināti skatījās mana acīs.
-Es drīz braukšu pie Ginta, lai ievāktos. Es mācīšos tajā augstskolā un dzīvošu pie Ginta,- es skatījos zemē.
-Un es cerēju, ka tu esi labāks cilvēks.
-Es... Es esmu laba, bet man nevajadzēja ar tevi būt kopā. Man nevajadzēja tevi izmantot, piedod. Rītdien es jau braukšu prom,- manas asaras sāka tecēt straumēm. Skrēju uz savu istabu.
Ieskrēju istabā, aizslēdzu durvis un uzkāpu uz jumta. Es viņu pievīlu, kaut gan pati negribēju, lai mani pieviļ. Paņēmu telefonu un izlēmu uzvanīt Gintam.
Pēc pirmā pīkstiena, mātes brālis pacēla.
-Jā?
-Gint, vai es... nevarētu jau rītdien braukt pie jums?- centos neraudāt un nešņukstēt.
-Kas noticis?- tēvocis izklausījās noraizējies.
-Nav svarīgi, bet vai drīkstu?- es vaicāju.
-Protams, bet rītdien visu izstāstīsi,- Ginta balsī varēja just raizes.
-Paldies,- es teicu un noliku klausuli.
Šeit es varbūt atgriezīšos pēc skolas beigšanas. Ja būs vēlēšanās. Pēkšņi sāku domāt, kur es visas savas mantas likšu. Izlēmu iziet no mājas pa otrām durvīm un aizbraukt uz veikalu. Cik zinu, man vajadzīgais veikals strādā līdz astoņiem. Man vēl ir divdesmit minūtes laika.
Skrēju pa kāpnēm, lai pagūtu. Pārliecinājos, ka maks ir un sāku braukt. Pēc piecām minūtēm biju pie vajadzīgā veikala. Iegāju iekšā un sāku meklēt gan čemodānu, gan tādu kā sporta somu. Paņēmu divus melnus čemodānus un tumši brūnu sporta somu. Samaksāju un braucu atpakaļ, lai saliktu visu somās.
Braukšu jau deviņos no rīta, jo līdz viņu mājai ir jābrauc divas stundas. Mani nekas neapturēs, jo man vajag tikt no šejienes prom. Tikko iedomājos, ka varētu aizbraukt un nolikt puķes uz mātes, Elmāra un Bena kapa. Kāpēc Bena? Viņš tomēr bija mans tēvs, kurš no sākuma mīlēja mani. Viņš nebija vainīgs, ka viņa galva kaut kas sagriezās. Gints vienreiz teica, ka viņš esot dabūjis kārtīgu belzienu pa galvu.
Atbraucu un pie mājas, ieejas durvīm stāvēja Lūkass. Ko viņam tagad vajag?
