Aizbraucu uz bērnu namu.
-Sveika, kā jūties?- Deniss apvaicājās.
-Sveiks, normāli,- es pasmaidīju.
-Kas tad nu?- vīrietis (?) izskatījās noraizējies.
-Es nezinu, kas tu esi. Puisis vai vīrietis?- es iesmējos.
-Puisis. Savādāk izklausos vecs,- Deniss atbildēja.
-Kā Maiklam?- vaicāju.
-Viss kārtībā. Rītdien, vakarā es braucu prom. Lūdzu, pasauc Lanu. Nē, vispār abas atnākat.- Deniss uzaicināja.
-Vai tas ir spēļu randiņš?- es vaicāju.
-Jā,- puisis iesmējās un es tā pat.
Mēs dzīvojāmies, auklējām mazos, smējāmies, runājām par nākotni un ēdām saldējumu. Drīz vien pienāca četri un es atvadījos.
Iekāpu mašīnā un uzzvanīju Lanai. Pēc dažiem pīkstieniem Lana pacēla.
-Ja?- viņa vaicāja.
-Čau, te es, Dita . Vai mēs nevarētu kaut kur satikties?- teicu.
-Mājās!- viņa ierosināja.
-Nē, tikai ne tur,- noraidīju.
-Kāpēc?- Lana prašņāja.
-Izstāstīšu.
-Nu tad pie manis, tas ir mātes mājā. Tur pat kur Lūkasa tēvs dzīvo. Māte mani šodien nekur nelaidīs, izņemot pie Lūkasa,- meitene nopūtās.
-Nu tad pasaki adresi un es jau braucu,- teicu un Lana nosauca adresi.
Pēc piecām minūtēm ierados nosauktajā adresē. Šī nebija māja, šī bija pils gandrīz vai burtiskā nozīmē. Viņa bija tik liela. Diez, cik tur istabu? Mājas pagalmā atradās strūklaka, tālāk bija ziedu dārzi. Diemžēl ir ziema un to visu vēl nevar izbaudīt.
Man pretī nāca vai drīzāk skrēja Lana.
-Es runāju ar Lūkasu,- Lana dusmīgi man teica.
-Un?- nesapratu, kāpēc viņa ir dusmīga.
-Viņš nezināja! Nopietni. Es pat būtu zinājusi, bet es nezināju tāpat kā Lūkass,- Lana izstāstīja.
-Es zinu, bet man no sākuma tā likās. Tagad man ir grūti piekāpties,- atbildēju un meitene atslāba.
-Nu piedod viņam.
-Es nezinu.- teicu.
-Par vēlu, es jau viņam uzzvanīju.
-Ko?- es iekliedzos.
-Kuš, māte vēl padomās, ka esi kaut kāda jukusī un nelaidīs tevi man klāt,- meitene piešāva roku manai mutei priekšā.
-Labi jau labi,- es padevos un mēs gājām iekšā pilī.
Iegājām un man jau likās, ka esmu pieczvaigžņu viesnīcā. Sienas bija baltas, grīda bija no flīzēm un arī balta, tik spodra, ka acis žilba. Augi atradās gandrīz uz katra plaukta. Bija vairākas statujas un gleznas. Īpaši nesanāca vērot, jo pie manis steidzās kāds vīrietis.
-Labdien,- es sasveicinājos.
-Ko tu šeit dari? Tu neesi mirusi?- vīrietis skatījās kā ieraudzījis spoku.
-Harald,- Lana iesaucās, bet pārlaboja ieraudzījusi vīrieša nikno skatienu,- Tēt, ko tu runā? Tā ir Dita.
-Kāda Dita? Tu droši zini, ka tā nav Ilze?- Haralds piesardzīgi uzlūkoja mani.
-Kas ir Ilze?- Lana prasīja.
-Mana māte,- es atbildēju un abi paskatījās uz manis.
-Tu esi Ilzes meita? Man likās, ka Bens nogalināja jūs abas,- Haralds aizdomīgi teica.
-Nē, es biju bērnu namā visu savu dzīvi. Tagad uzsāku patstāvīgas gaitas,- atbildēju.
-Tad nāc,- vīrieša seja atmaiga un viņš paņēma mani aiz rokas,- Lana, es aizņemšos šo meiteni.
-Tikai ne ilgi,- Lana nopūtās.
-Tu esi tik līzīga savai mātei,- Haralds teica.
-Vai tad?
-Jā, tev ir viņas acis, lūpas, mati un rokas. Jā, rokas. Tās ir tik maigas un smalkas, bet tu arī esi līdzīga Benam. Spēcīga,- vīrietis mani aplūkoja no galvas līdz kājām.
-Kāpēc jūs mani kaut kur vedat?- mainīju tēmu.
-Es tev vēlos, ko parādīt,- viņš atbildēja un mēs nonācām plašā zālē. Tā bija kā no zelta. Viss izskatījās tik... svinīgi. Šo vietu es nespēju paskaidrot. Uz sienas bija četras gleznas, zelta rāmjos. Tās gleznas nebija mazas. Tās aizņēma pusi no sienas.
-Tās gleznoja tava māte,- Haralds teica.
-Man liekas, ka Lūkasa māte bija māksliniece,- es teicu un aprāvos.
-Ja? Tā arī bija, bet viņas skolotāja bija tava māte.- viņš teica un parādīja uz pirmo gleznu, kur bija uzgleznots puika ap diviem gadiem,- tas ir Lūkass divarpus gadu vecumā.
-Skaisti,- es vēroju gleznu. Lūkasa acis mirdzēja.
-Šajā,- Haralds norādīja uz otro gleznu,- ir attēlota mana ģimene. Es, sieva un Lūkass.
-Jūsu sieva bija skaista,- es teicu.
-Jā, priekš manis pati skaistākā.- vīrietis aizdomājās un turpināja,- Šajā gleznā esmu es ar sievu, bet pēdējā - Lūkass ar manu sieviņu.
-Kāpēc mana māte un jūsu sieva nomira vienā un tajā pašā gadā?- jautāju.
-Vispār reizē. Benam es biju labākais draugs, bet tad, kad Ilze sāka strādāt pie manis, viņš kļuva neiedomājami greizsirdīgs. Pēc laika mēs sastrīdējāmies. Bens gribēja nogalināt Ilzi. Jau tad viņu vajadzēja bāzt pie garīgi nelīdzsvarotajiem. Takā Ilze ar manu sieviņu bija labākās draudzenes. Viņas bija nešķiramas. Tad arī mana sieva gadījās nepareizajā vietā, nepareizajā laikā.- Haralds nopūtās.
-Man žēl,- klusām teicu.
-Nē, viss kārtībā. Tagad jaunā sieva ir kā skabarga pakaļā,- vīrietis iesmējās,- Laikam drīz būs jāšķiras.
-Paldies.
-Par ko?
-Par to, ka izstāstījāt,- es atbildēju un gāju atpakaļ. Mani jau gaidīja Lana.
-Nu tad beidzot,- Lana iesaucās.
-Es vismaz kaut ko uzzināju,- teicu.
-Jā, kaut vai. Tūlīt jābūt Lūkasam klāt,- Lana teica.
-Skaidrs,- es teicu un pamanīju, ka piebrauc Lūkasa mašīna. Es gribu bēgt no pazemojošā mirkļa. Bet mani cieši tur Lana.
-Tu nekur nespruksi,- Lana teica, bet es tikai samierinājos.
