Nu, tā, mani mazie un lielie draudziņi, tagad pastāstīšu Jums vienu briesmīgi jauku marazmu, kas piemeklēja manu sūrā grūtā darbā iekaisušo apziņu.
Lieta tāda, ka darbs man ir makten jautrs un bīstams, visādi asi priekšmeti tur, un vispār - viens, divi un pirksti nost...aizraujoši, vienvārdsakot, bet ne jau par to ir dziesma. Ir taču gadījies, ka aizdomājies: Kas būtu, ja būtu...vai nebūtu...teiksmi, kāds dzīvnieks, vai priekšmets, vai putns, vai sazin kas tur vēl es grībētu būt...Muļķīgi, protams, bet, kam negadās. Un tā, virpino visus šos mega-bīsamos priekšmetus sev apkārt, nonācu pie slēdziena, ka vislabāk būt kaķītim...nē, nē....nu, ne īsti un pavisam...kaķītim, protams, labi. Kaut vai tādēļ, ka kaķīši patīk meitenēm. A priori. Patīk un viss. Bet, iedomājieties tagad....KATOCIKLU...jā...sāksim ar tā elegantajiem izliekumiem, ķepiņām rotāto priekšējo dakšu un lielām, baltām stūres ūsām. Lūk, tad es gribētu būt katocikls, un, lai visi suņi ieskrienas, tas būtu vienreizēji glamūrīgs "zvērs".
Lieki teikt, ka šobrīd mani vairāk uztrauc ne tas, kādu viskasu vai benzīnu katocikli ēd, bet, vai gadījumā man rīt nenāksies konsatēt kaķveidīgus izstrādājumus pierasto darba galaproduktu vietā.
Morāle - jo vairāk cilvēks strādā, jo slimākas kļūst viņa fantāzijas.
