Sveiki!
Lūdzu piedodiet, ka neesmu ielikusi jaunu nodaļu jau kādu nedēļu. Man bija ļoti daudz ieskaišu + vēl olimpiādes un konkursi. Tāpēc, te būs nedaudz garāka nodaļa! Ceru, ka šī nodaļa jums patiks! 
„ Kur pie velna viņa ir?” Amēlijai jau zuda pacietība. Leas zvans pirms desmit minūtēm bija piepešs un negaidīts. Meitene izklausījās pavisam novārgusi. Viņa paziņoja, ka nedaudz kavēs un skolā būs īsi pēc astoņiem. Tomēr pulkstens jau rādīja astoņi un divdesmit minūtes, bet no Leas nebija ne ziņas. Amēlija vien nopūtās un ar zīmuli pabakstīja savu angļu valodas kladi.
Bija ļoti garlaicīgs trešdienas rīts. Dienas lēnītēm sāka kļūt arvien īsākas, tomēr migla neatkāpās. Tā šķietami pēdējo gadu laikā kļuva par neatņemamu pilsētas sastāvdaļu. Češīra drūmi raudzījās pa logu un ar zīmuļa galu bakstīja kladi. Pazīstams siluets jau skrēja uz skolas pusi. Tā bija Lea.
Meitenes satraukto un drūmo seju varēja redzēt jau no tālienes. Lieli, melni riņķi ‘rotāja’ viņas acis. To visu varēja redzēt pat no otrā stāva loga.
Meitene iesteidzās klasē un jau uzreiz attaisnojās pie skolotājas.
„ Nu, kas tad šoreiz notika?” Amēlijas balsī varēja saklausīt sarkasmu, tomēr sirds dziļumos viņa patiešām vēlējās zināt, kas notika ar draudzeni.
Lea tikai uzmeta Amēlijai drūmu skatienu un sāka krāmēt ārā klades no savas somas. Češīra uzreiz saprata, ka labākais variants būtu likt Leu mierā.
Meitene noraizējusies paskatījās uz savu draudzeni. Vakar vēl tik priecīgā Lea nu izskatījās kā ar ceļa rulli nobraukta. Mati bija saņemti nevīžīgā mezglā. Dīvaini, jo Lea necieta šādu matu sakārtojumu. Zaļās acis bija nedaudz ‘miglainas’. Un drēbes arī bija nesaskaņotas un nevīžīgi uzvilktas. Kas tad atkal notika...?
Stunda pagāja klusumā. Vienīgās skaņas visā klasē bija skolotājas un dažu citu skolēnu balsis. Lea tikmēr slaucīja miegu no savām acīm un centās kaut nedaudz piekārtot matus. Kad stunda beidzās, Amēlijai piepši radās tik daudz jautājumu...
„ Lea?” Bet no draudzenes nebija nekādas reakcijas. Viņa vienkārši stāvēja pie galda un kārtoja savu somu.
„ LEA!!!” Amēlija saņēma meiteni aiz pleciem un sāka kratīt viņu. Beidzot, Lea attapās.
„ Ko?” viņa izmocīja vienu vienīgu vārdu un palūkojās apkārt.
„ Nu viss, tu šodien neesi spējīga mācīties,” Češīra paķēra Leu aiz rokas un abas atkal devās pie māsiņas. Amēlija attaisnoja Leu ar spēcīgām galvassāpēm un reiboni.
„ Es viņu pavadīšu līdz mājām,” Amēlija plati smaidīdama grūda apjukušo Leu uz durvju pusi.
„ Labi, Amēlij! Es jūs attaisnošu,” medmāsiņa noklēdzās spalgā balsī. Meitenes devās uz garderobi, uzvilka vējjakas, Amēlija paķēra savu un Leas skolas somas un meitenes devās prom.
„ Paldies,” Lea teica. Šķiet, ka meitenei kļuva jau nedaudz labāk. Nu ja, svaigais gaiss dara savu!
„ O, dažs labs beidzot attapās,” Amēlija iesmējās, bet jau pēc dažām minūtēm saprata, ka smiešanās bija nevietā.
„ Labi, labi, piedod. Bet tagad tu man gan izstāstīsi visu, ka notika,” Lea nedaudz nopūtās.
„ Ieiesim pie manis nolikt somas. Tad visu arī izstāstīšu,” meitenes turpināja iet pa garo ielu uz priekšu. Klusums valdīja visapkārt. Laiks bija nepatīkami auksts. Nedaudz lija. Lietus bija pavisam sīciņš un pat patīkams.
Pēc dažām minūtēm Leas māju jau varēja redzēt. Meitene sameklēja atslēgu un cieši turēja to rokā.
Māja pat izskatījās ļoti skaista. Tā bija pavisam neliela, tomēr Leai ar to pietika. Klāra Leai apsolīja, ka pavasarī viņas stādīs puķes un iespējams, pat pārkrāsos mājas sienas kādā gaišākā tonī. Kopš tā brīža māja uzreiz šķita skaistāka.
Lea atvēra durvis. Klāras smaržas bija izsmidzinātas gandrīz pa visu priekštelpu. Kamēr Amēlija vēl nedaudz aplūkoja priekštelpu, Lea jau aizsteidzās uz virtuvi.
Šī nebija pirmā reize, kad Češīra bija mājās pie Leas. Meitene nolika abas mugursomas netālu no durvīm un devās uz virtuves pusi.
Virtuvē tapetes bija koši oranžas ar dažādiem rakstiem. Klāra kopā ar Leu tās pārlīmēja pirms divām nedēļām. Virtuve bija ļoti mājīga. Mazas, glītas krūzītes un istabas augi rotāja to. Amēlija piesēdās pie nelielās bāra letes. Tur jau arī nāca Lea ar divām lielām, platām stikla krūzēm rokā. Otrā rokā viņa uzmanīgi turēja tējkannu. Tā bija sarkana ar baltiem punktiņiem. Lea to visu nolika uz nelielās, brūngan-sarkanās letes un lēja krūzēs melno tēju. Tvaiks nāca no tējas krūzēm. Amēlija uzsmaidīja. Tēja izskatījās pavisam garda un likās, ka arī Lea nedaudz atlaba. Lietus pierima un saule spoži spīdēja. Šis brīdis šķita neparasti skaists un patīkams.
Meitenes sēdēja viena otrai pretī pie bāra letes un dzēra tēju.
„ Nu, kas tad īsti notika?” Amēlija uzmeta jautājošu skatienu Leai. Lea vēl arvien bija nogurusi, bet viņai nācās visu izstāstīt Amēlijai. Viņa taču to apsolīja.
„ Šoreiz sapnis bija cits...”
Visapkārt biezs, necaurejams mežs. Viena vienīga taciņa. Lea stāvēja uz tās un prātoja, kurp doties. Pa labi, vai tomēr pa kreisi?
Visapkārt valdīja tumsa. Koku zari šķita nepatīkami biedējoši. Pūču dzeltenās acis un kliedzieni arī neizraisīja īpašu patiku.
Kurp iet?
Jo ilgāk Lea stāvēja uz vietas, jo sliktāka kļuva visa šī situācija. Galva sāka nežēlīgi griezties, kājas šķita kā ieaugušas zemē. Vajadzēja sākt iet, bet... Kur?
Pēkšņi, kaut kas ieskrāpēja meitenei tieši plecā. T-krekls bija saplēsts un uz pleca rēgojās nagu nospiegumi. Kliedziens. Tā bija pūce.
Lea aizmirsa par visu un metās bēgt, kur acis rāda. Pa labi. Tomēr labajā pusē atradās tas pats mistiskais ezers, kas toreiz. Un tad atkārtojās pirmais sapnis, tikai... Daudz ātrāk. Meitene ieskrēja ūdenī, it kā viņa bēgtu no kāda, atkal paklupa un... noslīka.
„Šī ir tava pēdējā dziesma, Lea...”
„ Atkal tu satraucies dēļ tāda nieka murga? Nu bet Lea, kam negadās!” Amēlija šķita nedaudz dusmīga. Pēkšņi, Lea novilka savu jaku. Zem tās bija uzvilkts pelēks topiņš ar lencītēm. Amēlijas acis iepletās.
Uz kreisā pleca varēja lieliski pamanīt trīs nelielas brūces.
„ Lea, tikai nesaki, ka tas tev ir no tā murga. Varbūt tu kaut kur nedaudz aizķēries un saskrāpējies?” Amēlija raudzījās uz draudzeni ar raižpilnu skatienu. Lea tikai nopūtās.
„ Ko man darīt?” šķita, ka Amēlija zinās īsto atbildi, tomēr... Tā nebija...
„ Vai vēl kaut kas neparasts notika pagājušajā naktī?” Češīra nenovērsa savu skatienu no Leas pleca.
„ Jā. Es... Staigāju miegā. Kaut kas tamlīdzīgs vēl nekad nav ar mani noticis... Klāra mani šorīt pamodināja un jautāja, kāpēc es guļu uz dīvāna, nevis savā gultā. Tikai pēc kāda laika sapratu, ka esmu lejā, viesistabā,” pēkšņi, Amēlija pieleca kājās un izskrēja ārā no virtuves. Lea nolēma sekot.
„ Ahā,” Amēlija uzsmaidīja. Viņa gāja aplūkot trepes un nu jau bija augšstāvā. Češīra norādīja uz trim naglām, kas nebija iesistas kārtīgi. Redzat, māja vēl arvien nebija visa salabota. Klāra un Lea centās izdarīt, cik daudz vien varēja, tomēr visam nepietika laika.
Amēlija nostādīja Leu pie durvju malas, blakus šīm trim naglām. Tās bija tieši pleca augstumā.
„ Redzi, Lea? Problēma atrisināta. Tomēr turpmāk labāk neatstāj istabas durvis vaļā, kad dodies gulēt,” Amēlija pasmaidīja un devās atpakaļ uz virtuvi.
Vai tiešām tās bija vienkārši kaut kādas trīs naglas? Lea bija sašutusi par jauno atklājumu. Viņa vēlējās noticēt Amēlijai, tomēr... Kaut kas šķita ne tā, kā tam vajadzētu būt.
Lea vēlreiz palūkojās uz naglām. Nē, tas tomēr tā nebija...
