local-stats-pixel

Sibilla - 40

15 0

Sapratu, ka esmu aizsēdējusies, noslaucīju asaru strīpiņu, kas lēni slīdēja pār vaigu un cēlos kājās, lai dotos tālāk pa aizaugušo taku. Necik ilgi jau vairs nebija jāiet, kad priekšā pavērās neliels klajumiņš strauta malā, kuram pa vidu bija tiešām necila būdiņa no koka. Blakus tai vēl viena daudz mazāka, kas laikam bija tualete, un pie klajuma malas kaut kas šķūnītim līdzīgs, tā kā nojume, vai lapene. Vispirms nolēmu apskatīt namiņu. Verot vaļā čīkstošās durvis sapratu, ka tās turās tikai uz vienas enģes, nedaudz piepacēlu tās, lai nenogāztos vispār šķībi un iespraucos iekšā. Tiešām nekas dižs, viena neliela telpa, kamīns telpas vidū, pretī tam galds ar diviem krēsliem, vienā stūrī vienvietīga gulta bez matrača un otrā divi virtuves skapīši. Ne izlietnes, ne ledusskapja, kā jau džungļos, komforts man laikam nespīd. Visa grīda bija ar sakaltušām lapām un smiltīm, nedaudz oda pēc pelējuma, varbūt, ka pat pēc kaut kā beigta. Izgāju ārā aplūkot mazmājiņu un nojumi. Tualete bija pat pārsteidzoši pieņemama, parasta āra sausā tualete, kurā izskatījās, ka neviens vēl nekad nav pabijis, smaržoja pēc meža bez visiem gaisa atsvaidzinātājiem. Lapene jau bija interesantāka, bija dažādi priekšmeti, kuru pielietojumu nesapratu, atradu arī mazu cirvīti, sarūsējušu zāģi, metāla spaini, katlu, pannu, virvi, dzīvnieku lamatas, zvejas tīklu un vēl šo to noderīgu. Izskatās, ka nebūs tik traki ar uzturēšanos šeit.

Sameklēju darbarīku kasti un pieskrūvēju namiņa durvīm enģi, kas bija atskrūvējusies vaļā. Tad ātri visu izlsaucīju, ar spaini atnesu ūdeni no strauta un kaut kādu vecu lupatu apmazgāju putekļus un grīdu. Pārskatot skapīšu saturu konstatēju, ka tur ir daži metāla trauki, sveces, viens saņurcīts un galīgi netīrs aizskars logam, klade, kurā rakstīto vairs nebija iespējams salasīt, jo tinte bija pilnīgi izplūdusi un dažas konservu bundžas ar beigušos derīguma termiņu. Aiz skapīšiem pat atradu matraci, kas bija gan visai apšaubāma paskata, netīrs un ar vienu izlekušu atsperi, bet tas ir labāk nekā nekas. Izvilku matraci ārā, ar koku izdauzīju putekļus un slapju lupatu noslaucīju no visām pusēm, atsāju ārā, lai nožāvējas. Sapratu, ka mana ūdens pudele jau ir tukša un vajadzētu aizdoties atpakaļ uz krastu pēc somas un drēbēm. Šoreiz ceļš atpakaļ vedās daudz raitāk, jo bija nedaudz vēsāks pēcpusdienas gaiss un biju paņēmusi līdzi cirvīti. Pa ceļam visus zarus ko nocirtu sakrāmēju vairākās čupiņās lai pēc tam varētu aiznest līdz namiņam kurināšanai. Kad nokļuvu krastā atkal jutos pilnīgi izlādējusies un bez spēka, lipīga un netīra.

Pirmais ko darīju atrodot mantas, nometu drēbes pie somas un devos iekšā okeānā. Ūdens šķita tik patīkami tīrs, iegremdējos tur pat krastā guļus, dziļak neuzdrošinājos iet, tomēr ne visai labi pārzinu okeāna valstības zivis. Gulēju ūdenī uz muguras un ļāvos, lai viļņi mani šūpo savās skavās. Kādu brīdi tā guļot apdomāju šo dienu. Nebija nemaz tik slikti, nekādus plēsīgos zvērus nemanīju, tikai to vienu putnu sastapu, skaidrs, ka zvēri aktivizējas naktī, bet tagad man būs patvērums, ieguldot nedaudz vairāk rūpes namiņš varētu kļūt par visai jauku uzturēšanās vietu. Arī darba rīki man ir dažādi, varbūt medīt gluži neesmu gatava, bet zivju tīklus izlikt varu mēģināt. Tīrā ūdens ieguves vieta arī ir – strautiņš. Vēl tikai vajadzētu nedaudz iepazīt apkārtni.

Sapratu, ka esmu jau tā šūpojusies ūdens viļņos gana ilgi, apgriezos otrādi un konstatēju, ka viļņi mani ir aiznesuši vismaz 100 metrus no krasta, mani pārņēma neliela panika. Apgriezos ūdenī 360 grādos uz riņķi, lai redzētu vai nav nekas draudīgs tuvumā un ieņurkoju, lai palūkotos arī zem ūdens. Veroties zem ūdens konstatēju, ka šeit ir diezgan dziļš. Zem manis bija redzami koraļļi starp kuriem strauji zibēja krāsainas zivtiņas. Cik žēl, ka man nav niršanas maska, butu patīkami ieņurkot pie šī krāšņuma. Uzpeldēju atkal virs ūdens un sāku peldēt atpakļ uz krastu.

Sasniedzot krastu bija jau sācis krēslot. Savācu savas drēbes, somu, cirvi un uzsāku ceļu atpakaļ uz namiņu. Ejot cauri džungļiem, koku paēnī bija jau diezgan tumšs, pietiekami tumšs, lai nejustos droši džungļos tādā tumsā. Nolēmu, ka namiņam vistuvāko malkas čupiņu paņemšu līdzi, lai varētu iekurt kamīnu, naktis šeit ir diezgan vēsas. Kad piestāju pie malkas un izņēmu ūdens pudeli no somas, lai padzertos sadzirdēju čaboņu, kas man tuvojās. Jutu, ka rokas sāk trīcēt, nenovēršot acis no skaņas virziena, taustījos pa somu meklējot kabatas lukturi, beidzot sataustīju metāla gareno priekšmetu un izvilku no somas. Visu šo laiku dzirdēju, kā čaboņa man turpina tuvoties. Strauji ieslēdzu kabatas lukturi un pavērsu uz skaņas pusi, iebļāvos – Kas tur ir? Pati lieliski apzinos, ka tas noteikti ir zvērs, kurš man diez vai atbildēs. Sāku lauzt skaļi zarus, kas bija čupiņā man priekšā un ar vienu no tiem vicināties pa gaisu. Pēkšņi pamanīju divas koši oranžas acis caur krūmiem, kas nozibēja un pazuda. Daudz nedomādama paķēru somu un skrēju pa taciņu uz būdu. Ieskrēju iekšā, aizvēru durvis un atspiedos pret tām ar muguru. Elsojot noslīdēju uz grīdas. Nezinu vai zvērs man sekoja, bet nu esmu drošībā. Skaidrs ir viens, ka tumsā pa džungļiem vairs nestaigāšu.

Diemžēl durvīm nebija nekāda slēdža vai krampīša, tās tikai atspiedās pret durvju rāmi, tādēļ piebīdīju vienu no kresliem pie durvīm un atstutēju pret tām. Steigā skrienot prom, malku tā arī nepaņēmu. Nāksies šonakt iztikt bez kamīna. Samklēju skapī sveces, somā sērkociņus un aizdedzu trīs sveces, lai būtu gaisma. Tiko sapratu, ka pēc brokastu maizes neesmu neko vairāk ēdusi. Atradu somā otru sviestmaizi un kāri notiesāju. Sviestmaižu krājumi ar to arī man ir beigušies. Vajadzētu pārskatīt somas saturu un sadalīt pārtiku uz atlikušajām dienām, bet to rīt. Šobrīd vēlējos tikai ierušināties guļammaisā un aizmigt. Kamēr meklēju pa somu guļammaisu sapratu, ka matracis palika ārā piestutēts pie namiņa sienas, bet es vairs neuzdrošinos iet ārā. Šonakt būs jāiztiek. Ieslīdēju tur pat uz grīdas guļammaisā un izvilku savu videokameru no somas.

-Otrā diena, pavadīta ļoti darbīgi, atradu savu nākamā mēneša uzturēšanās mītni. Daudz noderīgus darba rīkus. Okeāns ir burvīgs. Tik daudz jauni iespaidi. Sastapu kādu plēsīgo zvēru, kurš par laimi mani neapēda (vēl). Rīt jāveic pārtikas uzskaite, jāsadala pa dienām un varētu mēģināt iepazīt kādu jaunu daļu no salas. Iespējams jāmēģina izlikt zvejas tīkli, jo vairāk kā skaidrs, ka vienā somā gana daudz pārtikas mēnesim nepaņēmu līdz. Arlabunakti!

15 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000