Stāvot pie lidostas durvīm sāku vēl vairāk apšaubīt savu lēmumu. Kā gan es tagad atradīšu taksi un ostu no kuras vietējais gids mani solīja aizvest līdz Pikelotai, ja man nav pat telefons. Izmisīgi māju visiem tasometriem, kas brauca garām, bet vienīgā reakcija no viņu puses bija uztaurēšana, lai nemaisos pa ceļu.
Stavot un gaidot, prāts atkal atgrieza mani pagātnē
–Kas notiek, kāpēc tu ej prom ar kājām? - Varēja redzēt, ka viņš saprot lieliski pats, kāpēc es eju prom. Tā vainas apziņa viņa sejā … - Tas nav tā kā izskatās, kāp lūdzu mašīnā.
-Ak tiešām? Varēji vismaz kādu orģinālāku atrunu izdomāt! – nezināju ko šobrīd vēlējos vairāk sākt aiz sāpēm raudāt pie kāda nokaltuša koka ceļa malā, vai aiz dusmam bļaut uz viņu līdz spēku izsīkumam. Bet es nedarīju neko no tā, ar nemainīgu sejas izteiksmi turpināju soļot pa ceļa malu, pati pat nezinu uz kurieni. Viņš pabrauca uz priekšu, nobrauca mašīnu ceļa malā un izkāpa āra.
-Lūdzu nāc kāp mašīnā, brauksim mājās! – viņš centās mani apskaut, bet es grūdu viņu nost, šobrīd nespēju iztēloties, ka viņš mani apskautu, pretīgi, šis vairs nebija tas cilvēks, ko pazinu vēl pirms nepilnas stundas. Stāvēju un skatījos uz viņu ar lūdzošu skatienu, es gaidīju, kad saņemšu kādu paskaidrojumu, cerēju, ka varbūt tas tiešām nav tā kā izskatās.
-Es zinu, ka esmu pakaļa! Es zinu, ka man tā nevajadzētu darīt, bet mums ar viņu nekas nav, mēs tikai runājam. Lūdzu nomierinies un nāc uz mašīnu!
-Beidz man melot, nekas nav!? Viņa raksta, ka tevi mīl! – sapratu, ka šeit nebūs izskaidrojuma, būs tikai kārtējie meli. Iekāpu mašīnā. Vienīgais ko šobrīd varu darīt ir savākt mantas un meklēt sev jaunu dzīvesvietu. >
-Hello, need a taxi[1]? – samocītā angļu valodā vaicāja pa logu izkāries tumsnējs vīrietis, no priekšā stāvošās mašīnas. Biju tik ļoti iegrimusi pagātnē, ka pat nepamanīju piebraucam viņu man priekšā.
-Yes, please, I need to get, to the Pohnpei Micronesia boat harbor.[2] – centos izskaidrot, kur vēlos nokļūt ar lielu cerību, ka taksists zinās šo vietu man vēl nebūs jācenšas skaidrot, kur jābrauc, jo tad es noteikti netikšu līdz ostai norunātajā laikā.
-Yes, Yes I know that place, jump in[3]. – laikam jau daudzi no lidostas dodas pa taisno uz ostu. Es vismaz tā ceru, ka viņš tiešām saprot, kur man vajag nokļūt un neaizvedīs mani uz kādu pavisam citu vietu.
Iekrāmēju savu bagāžu aizmugurējā krēslā, pati iesēdos blakussēdētāja krēslā priekšā. Ļoti cerēju, ka šoferis nevēlies runāt, gribēju klusumā nonākt līdz galam… lai gan klusums būs mans sabiedrotais tagad uz ilgu laiku. Ieslīdēju krēslā dziļāk, aizvēru acis un ieklausījos mašīnas rūkoņā.
-Are you on vocation[4]? – un bums mans miers un klusums beidzās. Samocīju pieklājīgu smaidu.
-Yes, I’m.[5] – centos neizplūst garā atbildē, varbūt viņš sapratīs, ka nevēlos runāties. Klusums ieilga, domāju varbūt biju parāk nepieklājīga ar tik īsu un kodolīgu atbildi. Bet varbūt tā bija viņa kā taksista profesionalitāte saprast, kad klients nevēlas runāties. Pēc brīža sajutu, ka kāds purina manu plecu.
-Hey Mrs. we're here[6]! – Laikam biju nedaudz iemigusi, pat nepamanīju kā pagāja ceļš līdz ostai.
Iedevu šoferim naudu, savācu somu un stāvēju uz ielas pie nereāli daudz kuteriem, kuģiem, laivām, lielām un mazām, kā vispār saprast, kur man jāiet. Sāku iet pa laipu taisni uz priekšu meklējot kādu norādi, cilvēku vai Dieva zīmi, lai saprastu, kur man jādodas. Te tā arī bija smaidīgs gids ar manu vārda plāksni rokās pie nelielas apbružātas motorlaivas. Ja nebūtu redzējusi, kā taksists aizbrauc prom, domātu, ka tas atkal ir viņš, tieši tāds pats melnīgsnējs, neliela auguma vīriņš ar piķa melniem matiem. Piegāju klāt un sveicināju viņu angļu valodā. Viņš ar roku pamāja un sāka kaut ko murmulēt man nesaprotamā valodā, centos paskaidrot, ka neko nesaprotu, bet bija skaidrs, ka arī viņš mani nesaprot. Viņš paņēma manu somu, iemeta motorlaivā, padeva man roku un palīdzēja iekāpt. Pilnīgi neveikli gandrīz ar kūleni ievēlos laivā un sapratu, ka esmu muļķe, jo ceru izdzīvot viena pati uz vientuļas salas veselu mēnesi! Apsēdos uz soliņa kauna pārņemta. Izskatījās gan, ka laivas saimnieku tas neuztrauca. Viņš iedarbināja motoru un sāka virzīties ar vien dziļāk okeānā kaut ko murminot savā valodā.
-Beidz pārspīlēt, man ar viņu nekas nopietns nav, es mīlu tevi. Vai tad savādāk es vēl būtu kopā ar tevi?! Kur tu tagad brauksi? Tev nemaz nav citur kur dzīvot, izrunāsim visu. Es jau tevi ārā nemetu. Visu tak var atrisināt. Lūdzu pārtrauc! – Andžejs satvēra manas rokas, kad nekā nereaģēju uz viņa runas plūdiem.
Es dusmīgi paskatījos uz viņu – Ko tieši mēs te varam atrisināt? Ko tu piedāvā? Lai es palieku dzīvot šeit, gulēt tev blakus, kamēr tu vazājies pie citām sievietēm? Tu mani mīlot? Kā gan tu vari mīlēt mani un tai pašā laikā man tik ļoti darīt pāri un mīlēt vēl arī citu? Laid vaļā un nekad, dzirdi NEKAD, man vairs nepieskaries! Tu esi pretīgs, nožēlojams, tik pat nožēlojams, kā tā tava sieviete, kas sapinusies ar aizņemtu vīrieti! – izrāvu rokas un turpināju krāmēt mantas. Andžejs nāca klāt un mēģināja mani apskaut. Kā gan tik pēkšņi cilvēka, kuru tu vēl pavisam nesen mīlēji, apskāvieni var kļūt tik nepatīkami. Centos atbrīvoties no viņa tvēriena, bet viņš nelaida vaļā, sāku bļaut uz viņu, lai atlaiž, bet viņš neklausījās. Beigu beigās ar visu savu spēku viņu atgrūdu, sakopoju visu naidu, kas manī virmoja un klusiņām izšņācu – neaiztiec mani!
Andžejs izskatījās manām šokēts par naidu, kas no manis plūda.
-Tu tiešām pat neuzklausīsi manu versiju par šo situāciju? Neļausi man visu izstāstīt līdz galam?
Neko neatbildēju, savācu atlikušās mantas un izskrēju pa durvīm. Visu sakrāmēju mašīnā, iesēdos, iedarbināju .. un viss, nezināju ko darīt tālāk. Mirkļa adrenalīns bija zudis. Ko lai es iesāku, viņam bija taisnība, man nav kur doties. Izbraucu no pagalma, pabraucu pāris kilometrus, apstājos ceļa malā un sāku nevaldāmi raudāt..>
Laiva sāka braukt lēnāk, tikai tagad pamanīju, ka āra jau ir satumsis, pat nebija nojausmas cik ir pulkstens. Ievēroju lielu salas apveidu ūdenī. Tā bija tik liela un tumša, bija grūti apjaust salas formas, vai to kas uz tās atrodas. Ar vien vairāk tuvojoties salai jutu, ka mani pārņem bailes, trīcēja rokas un pat nakts dzestrajā gaisā biju nosvīdusi. Nebiju tik tālu aizdomājusies, ka šeit nokļūšu naktī.
Stāvēju salas krastā ar savu vienu somu un skatījos kā motorlaiva lēni aizslīd prom viļņos nakts tumsā. Šobrīd biju tik pārbijusies, ka biju gatava skriet okeānā pakaļ laivai. Muļķe, muļķe, meļķe! Ko lai es daru? Viss ir tik tumšs, es neko neredzu. Kur man vispār jāiet? Motorlaivas mirgojošā gaismiņa izzuda okeāna viļņos. sapratu, ka atgriezšanās ceļš man ir zudis. Laiva atgriezīsies pēc meneša un tikmēr esmu iesprūdusi uz šīs salas. Es varētu šeit nobeigties un neviens pat to nezinātu.
Pagriezos pret salu, viss bija pārāk tumšs, lai tagad dotos meklēt savu koka namiņu, kas it kā esot netālu no salas krasta. Vismaz šādā tumsā es viņu neredzēju. Tik pat labi, tā ir sena un nepatiesa informācija un namiņš ir jau nobrucis. Atvēru savu somu un izvilku guļammaisu. Pagaidām palikšu te pat. Pagāju nedaudz tālāk no krasta, lai viļņi mani naktī neaizskalo. Izklāju guļammaisu un ielīdu pa pusei iekšā. Izvilku no somas videokameru, ieslēdzu, nedaudz apžilbu no kameras gaismiņas.
-2021. gada 1. augusts. Esmu viena uz Pikelotas salas. Mans pirmais vakars šeit. Pagaidām nav daudz ko teikt. Salu vēl neesmu apskatījusi. Guļu krastā guļammaisā un ceru, ka izdzīvošu nakti līdz rītam, lai iepazītu salu. Manas šīsdienas sajūtas ir ļoti dažādas, bailes, stress, mulsums, satraukums, gan labs, gan nepatīkams. Vispār jau diezgan romantiski – aizmigt veroties zvaigžņotās debesīs un klausoties meža un tālu esošo dzīvnieku skaņās. Līdz rītdienai!
Ceru, ka šeit nav plēsīgi dzīvnieki, paspēju nodomāt pirms miegs un guļammaisa siltums mani ierāva sapņu pasaulē.
[1] Sveiki, vajag taksi? - angļu val.
[2] Jā, lūdzu, man vajag nokļū uz Ponapes – Makronēzijas laivu ostu
[3] Jā, jā, zinu to vietu, lec iekšā.
[4] Vai esat savā atvaļinājumā?
[5] Jā esmu.
[6] Hei, kundze mēs esam klāt!
