Septembra nakts mistērija0

Pēdējos mēnešus spokos neesmu pievienojis nevienu dzejoli. Šoreiz kārta nelielam dzejolim par godu aizejošajam septembrim.

Rudens lapas krāsojas,
Gar logiem lietus klusi grabinas.
Tu guli gultā logu vērojot.
Par tālu tēlu sapņojot.

Tā rit dienas, kuras vadi klejojot rudens lapu vidū
Naktīs jaunus sapņus radi,
Bet lietus tikai klabina uz palodzes.

Septembrim tuvojoties beigām,
Koku zari atgādina zelta ,bronzas
Un rubīna rotas.
Pienāk kārtējā klusā nakts.
Kurā mierīgs šķiet ik kakts.

Taču šoreiz viss atšķirās,
Mākoņi pašķiraā,
Debess viďū spoži iemmirdzās
Dzeltens un pilns mēness.

Tā radītā gaisma vilina,
Tā velk un velk tevi ārā no gultas,
No siltuma,
Lai dodies laukā rudens dzestrumā.

Celies kājās un izej, lai vērotu krāšņās rudens rotas mēness apspīdētas.
Gaisma spoza ,un liek mest ēnas.
Kā vēnas taā locās pa asfaltu.

Kur vien met kāju jauna ēna,
Bet kas tajā tik vilinošs?
Kas lika pamest silto voetu,
Kas lika pamest segas un spilvenu skāvienus
pret dzestro rudens nakti?

Tu domā un sajūties pats kā daļa
No rudens nakts tēla.
Katra retā nakts tev liekas tik skalļ,
Ka acis pušu plīst.

Nez kāpec nobīsties
Un sāc skriet.
Tava piere no piepūles svīst.
Viss pirmīt skaistais,

Tagad šķiet nešķīsts un baigs.
Mēness vairs neliekas romantisks un maigs,
Tas kļūst bāls un biedējošs,
Asinis stindzinošs.

Meties skriet ,apjukumā,
Aiz izbīļa aizmirsti, ka mājas tuvumā.
Klupdams krizdams,
Lec pār vietām,
Ko pirmīt apbrīnoji.

Liīz beidzot iekrīti lapu kaudzē mīkstā,
Kur iemedz,lai mostos agrā rītā.
Taču jorpojām neizproti,
Kas bija tas spēks,
Kurš izvilka no siltās gultas,
Dzestrajā udens naktī
Pār tavu galvu nobirst pāris rudens lapas,
Un atskaties,
Ka turpat arī mājas...