Sen aizmirstais7

Ārā negaiss... es vēroju šo apbrīnojamo dabas skatu pa norasotām loga rūtīm un nespēju beigt par to brīnīties. Kaut es spētu atklāt sevī spēju izprast tevi vēl labāk un skaidrāk. Varbūt kādreiz man tas varētu izdoties, tad es atklātu šo neredzamo spēku, kas kā zibens draudētu caurdurt šo negatīvo plēvi, kas aplipusi apkārt šai pasaulei un neļauj tai elpot... Kādreiz es to spēšu.. bet ne tagad, ne šajā ar dūmiem un vēmekļu smārdu piesmakušajā telpā. Pēkšņi manām ausīm tiek pasniegta šie vārdi: - eu čalīt, nāc piesēd blakus. Atslābsti. Ko tu tur vāries pie loga.'' Šie vārdi manu ausu bungādiņām liek nodrebēt kā trusim, kas bezcerīgi cenšas aizmukt no plēsoņas - vilka. Šie vārdi manu prātu kā ar cirvi pārskalda uz pusēm un liek smadzeņu sulai tecēt pa galvaskausa plaisām ārā. Bet atbildēt es neuzdrīkstos.. nav vērts. Ko gan var iemācīt tam, kurš pats mācīties nemaz nevēlās?... Savs laiks ir priekam un savs laiks ir pārdomām. Daži šo ''laiku'' nespēj sadalīt un uzturēt līdzsvarā. Man uzrodas jautājums kā apjukušam studentam mācību stundas laikā: ''Kāpēc?''

Apjucis un apreibis no šīs nospiedošās auras, kas pastāvīgi marinējas šai pelēkajā istabā, es izskrienu ārā, manas acu zīlītes kā tenisbumbiņas šaudās turp un šurp un nemaz nedomā apstāties pat ja es ļoti papūlētos tām dot ziņu ''stāt!''. Drēgnais lietus manus garos un kā pārdegušas ogles melnos matus momentāli padara slapjus un neticami smagus. Es palūkojos debesīs, kur zibens asās žiletes griez mākoņu spilvenus pušu un no tiem izlido ārā ūdens spalvas. Man acumirklī iešaujas doma, par dzīves patieso nozīmi, tomēr es to izskaidrot nevaru, bet es to jūtu tik ļoti, tā man šķiet tik radniecīga; bet tas taču ir dabiski. Tikko attapos, ka tajā sasodītajā mājā atstāju savu melno lietusmēteli. Atgriezties es tur vairs nevēlos. Kāpēc es tur gāju? Un jau atkal šis smieklīgais jautājums ''Kapēc?'' Ar to esmu sastapies biežāk kā ar to apnicīgo kaimiņu suni, kurš caurām dienām tik to vien dara, kā vārtās pa zemi un priecīgi rej tieši dabai sejā - debesīs. Kā aptracis un driģenes saēdies, es skrienu uz savām mājām, uz vietu, kur jūtos droši un nenospiesti, jo tā ir vienīgā vieta uz šīs skarbās un netaisnīgās pasaules, kuru es varu iekārtot pēc saviem uzskatiem. Pēc uzskatiem, neatkarīgiem, drošiem un savdabīgi pievilcīgiem. Pēc maniem tumšajiem uzskatiem, pēc maniem naksnīgajiem uzskatiem, pēc uzskatiem, kas vakara krēslā zaigo ar tik neticamu drūmumu, bet dabiskumu. Tas ir viss, ko mans pašreizējais tēls vēlās. Un man par to prieks.