local-stats-pixel

Savienotās pasaules (16)4

16.Nodaļa – Pirmās mācības

Mēs atgriezāmies lielajā mājām izmirkuši no galvas līdz papēžiem. Mūsu džemperi, kas bija pilnībā piesātināti ar lietus ūdeni, bija palikuši tik smagi, ka mēs pilnīgi jutām to svaru karājamies uz mūsu pleciem. Es nevarēju izteikt, cik netīri un slapji bija palikuši mani zābaki no dubļiem. Manas pēdas burtiski peldējās ūdenī.

Lai gan mēs jau kādu laiku vairs neskrējām un mierīgi stāvējām pie Skaja istabas durvīm, es jutu, kā mana sirds sitas kā negudra. Tas jau vairs nebija lielās skriešanas, bet gan Skaja dēļ. Un skūpsta. Vai drīzāk skūpstu dēļ.

Mana seja dega no krasās temperatūras maiņas, bet līdz ko Skaja roka pieskārās manam vaigam, es vairs nejutu neko citu, kā viņa pirkstu, kas maigi braukāja gar manu vaiga kaulu. Mēs kādu brīdi vienkārši stāvējām pie viņa durvīm. Skajs vēlējās, lai ienāku iekšā, bet man vajadzēja iet atpūsties. Es jutu, kā viss adrenalīns, kas manī bija vēl mežā, ir pilnībā pazudis un, lai atmaksātu man, izvelk no manis pēdējos spēkus.

-Tu uz mani skaties, it kā gribētu saskatīt manu dvēseli. – Skajs izjauca mūsu klusumu. Viņa rokas apvijās man ap vidukli, bet manējās ap viņa kaklu.

-Varbūt es arī cenšos. Un varbūt man arī sanāk. – es noteicu. Viņš pievilka mani sev pavisam klāt. Viņš bija par galvas tiesu garāks par mani, tāpēc man nācās pastiepties uz pirkstgaliem, lai ar savām lūpām sasniegtu viņējās.

-Ehem… - mūs iztraucēja Malvona balss. Viņš stāvēja gaiteņa galā un rokas salicis aiz muguras skatījās uz mums. Es jutu, kā mana seja paliek sarkana un es ātri atkāpos no Skaja. Bet es nevarēju noslēpt savu smaidu.

-Vai es jūs iztraucēju šajā vēlajā nakts stundā? – Malvona skatiens bija vērsts tieši uz Skaju. Viņa acis nevienu reizi nevērsās manā virzienā. Skaja seja palika pavisam auksta un nopietna. Bija tāda sajūta, it kā tas prieks un siltums, kas mājoja viņā pirms pāris sekundēm, pazuda kā nebijis.

-Vai kas noticis? – Skajs noteicis atspiedās pret sienu un sakrustoja rokas. Malvons pienāca mums tuvāk, viņa skatiens vēl joprojām nofiksēts uz Skaju.

-Es tevi meklēju, jo man vajag ar tevi parunāt.

-Mēs jau izrunājām visu. – Skajs palika dusmīgs. Bija skaidrs, ka tas, par ko viņi bija runājuši, sadusmoja Skaju. Malvona acis pēkšņi iepletās un tajā sāka dejot tumši zili spīdumiņi. Tajā pašā brīdi Skajs iekliedzās pa visu gaiteni un nokrita pie zemes. Es biju tādā šokā, jo nesapratu, kas notiek, ka sastingu uz vietas. Līdz ko manas smadzenes atjēdzās, es nokritu uz ceļiem pie Skaja un saķēru plaukstās viņa seju. Es jutu kā tā trīc manās rokās.

-Skaj… - es nočukstēju un viņš lēnām atvēra savas acis. Es pēkšņi sajutu mazu elektrības triecienu izejam no Skaja ķermeņa uz manējo. Es jutu to riņķojam pa manām asinīm. Elektrības spēja. To Malvons tikko bija izmantojis uz Skaju un, kad es Skajam pieskāros, tā atmodināja manī šo spēju.

Es piecēlos kājās, vēl atstādama Skaju uz zemes. Malvona rīcība mani sadusmoja. Kā viņš tā varēja izturēties pret savu dēlu? Pareizi, viņš taču nav viņa miesīgais dēls! Es jau gandrīz to pateicu skaļi, bet pēdējā brīdī savaldījos. Es jutu kā manī plosās šī jaunā spēja. Bet es sajutu vēl kaut ko. Tā nebija tikai elektrība. Ar to sāka kaut kas jaukties kopā. Es pagriezu savas plaukstas pret grieztiem, un mazliet pakustinājusi pirkstus, tajā parādījās zila liesma.

Pa to laiku, kamēr es apbrīnoju šo interesanto liesmu, kas bija izveidojusies manā plaukstā, Skajs bija piecēlies kājās. Ieraudzījis manu uguni, viņš momentāli saspieda manu plaukstu kopā tā, ka liesma izdzisa.

-Ejam. – viņš nočukstēja un saņēmis manu roku, sāka skriet prom no Malvona. Pirms mēs pazudām aiz stūra, Malvons nokliedza:

-Neaizmirstat par rītdienas mā­cībām no rīta.

Rīts pienāca vēja spārniem. Es biju tikko aizvērusi acis, kad sadzirdēju kādu ienākam pa durvīm. Es negribīgi un lēnām atvēru acis un ieraudzīju Lailiu stāvam pie manas gultas.

-Labrīt. – viņa noteica un uzsmaidīja savu vislaipnāko smaidu. Es nebiju spējīga viņai atbildēt ar tādu pašu smaidu, jo biju pilnībā nogurusi un bezspēcīga. Manas acis atkal aizvērās, bet nepaspēja paiet pat pāris sekundes, kad stiprs vējš mani izmeta no gultas, kā lapu. Manas acis uzreiz atsprāga vaļā, bet viss ko tās ieraudzīja bija netīrā koka grīda. Es ātri pielecu kājās un paskatījos uz Lailiu.

-Nebija jau uzreiz jāmet no gultas ārā. Varējāt vienkārši pabakstīt. – es noteicu ar neapmierinātu sejas izteiksmi. Viņa noskatīja mani no galvas līdz kājām. Es tikai tagad sapratu, ka biju aizgājusi gulēt ar slapjajām drēbēm.

-Pirms mācībām, tev vajag tām atbilstoši apģērbties. Seko man. – ar to viņa pagriezās un gandrīz vai lidojot izgāja ārā. Es kādu brīdi stāvēju mazliet apmulsusi, bet tad cik vien ātri varēju, skrēju viņai pakaļ.

Viņa mani aizveda uz istabu, kura gluži nebija istaba pēc tās satura, bet gan skapis. Neko nepaskaidrojusi, Lailia aizcirta durvis aiz manis un atstāja mani vienu šajā lielajā telpā. Es piegāju pie durvīm, lai paraudzītu vai viņa tās bija aizslēgusi.

-Neuztraucies, viņa tevi te neieslēdza. – tā bija meitenes balss. Es pagriezos prom no durvīm un ieraudzīju sievieti iznākam no drēbju aizkariem. -Mani sauc Anna.

-Makenzija. – es pastiepu roku un viņa to saspieda. Es ievēroju viņas acis, kuras bija maigi zaļā krāsā. Viņa pamanīja manu ieinteresēto skatienu un pasmējās.

-Zeme, ja tu to gribēji zināt. – es mazliet nosarku. Man nelikās, ka tik ļoti blenžu. -Un feja, nevis ragana. – viņa papildināja aizliekot matus aiz auss.

-Tā tad, tev vajag jaunu apģērbu, kā redzu?

-Diezgan steidzami. – mēs abas pasmējāmies un pazudām nebeidzamajos drēbju kalnos.

Pēc kāda laika beidzot biju atradusi visu vajadzīgo, kas iekļāva: zābakus, bikses, kreklu bez piedurknēm un jostu. Bet šī josta nebija domāta tam, kam parasti to izmanto. Tā bija ieroču josta, kurā glabāja nažus un dažādas citas lietas, kuras Anna man nosauca, bet es vispār neatcerējos.

Kad visa ģērbšanās bija beigusies, Anna mani aizveda uz lielu zāli. Tajā atradās tikai pāris galdi ar dažādiem ieročiem un manekeni ar mērķi tiem galvas un vēdera vidū. Viņa uzkavējās ar mani, lai nepalieku viena kamēr atnāk viens no instruktoriem.

Es sāku sajust nervozitāti, kura lēnām sāka rosīties manā ķermenī. Manas rokas sāka svīst un kājas pamazām sāka drebēt. Pēkšņi es vairs negribēju šeit atrasties. Es biju tik ļoti izskandināta, kā pirmā atdzimusī blēra un tā kura palīdzēs uzveikt velnus, ka negribēju likt viņiem vilties, jo īstenībā es neko nemācēju. Visas spējas, kuras es biju izmantojusi, pie manis atnāca negaidīti, vai arī kādu notikumu dēļ. Ja nu es arī tās varēšu pielietot tikai tad, kad būs ārkārtas situācija, ja nu…

-Nenervozē, tev neviens pāri nedarīs. – Anna noteica smaidīdama. Es gribēju pateikt, ka nenervozēju, bet vārdi neizgāja no manas mutes, jo tie būtu vislielākie meli, kādus jebkad būtu pateikusi. Un tad istabā ienāca vīrietis, apmēram uz gadiem 25. Viņš bija izskatīgs, ar diezgan biezu bārdu. Es no tik liela attāluma uzreiz nevarēju saskatīt viņa acis, bet līdz ko viņš pienāca sasveicināties, es ieraudzīju tās pašas tumši zilās acis, kas bija Malvonam. Tā tad es mācīšos par elektrību. Viņš pasniedza man roku un sasveicinoties viņš noteica:

-Man ir liels gods iepazīties ar tevi Makenzij. Mani sauc Abdons un es pārstāvu elektrību. – kad mēs palaidām vaļā rokas, es atvadījos no Annas un mēs uzreiz sākām apmācības.

Viss notika citādāk nekā es to biju iedomājusies. Es domāju, ka man parādīs ar kādām rokas kustībām vai teicieniem es varēšu izmanot šīs spējas, bet viss bija vairāk psiholoģiski. Abdons man stāstīja, kā iedomāties un sajust elektrību. Man bija jāiemācās saprast, kādu sajūtu ķermenī tā man deva un kā to sajust tieši plaukstās vai citās ķermeņa daļās. Es sākumā domāju, ka šis viss būs velti, jo es neko nejutu un man nekas nesanāca. Bet tad es sajutu to pašu sajūtu virmojam pa manu ķermeni, kad es pieskāros Skajam, pēc tam, kad viņš bija dabūjis elektrības triecienu no Malvona. Tikai šoreiz tā bija viena, tai līdzi nenāca uguns. Es pacēlu roku pret grieztiem un mazliet pavirpināju pirkstus. Tajā neparādījās zilā uguns liesma, bet gan ik pa laikam varēja redzēt mazas zilas līnijas, kas raustīdamās leca no viena pirksta uz otra.

-Tu ātri mācies. Cerams, ka tik viegli un ātri arī varēsi savienot ieroci ar savu spēju. – es apstādināju zilās elektrības līnijas un pievērsos Abdonam.

-Savienot? – viņš paņēma vienu no dunčiem, kas stāvēja uz lielajiem galdiem un nostājās man pretī.

-Kad tu gribi, lai šis aukstais ierocis paliek vēl nāvējošāks, tu to vari savienot ar kādu no savām spējām. Tev tikai ir jāiedomājas, ka tad, kad metīsi vai dursi šo nazi, tad tā spēja, kuru būsi iedomājusies, ies līdzi. – to pateicis Abdons strauji pagriezās pret vienu no manekeniem un cik vien stipri varēja meta nazi, kas viņam bija rokās, tieši tam pa galvu. Šo īso brīdi, kad šis ierocis lidoja pretī manekenam, varēja redzēt to pašu zilo līniju, kuru es biju izveidojusi savos pirkstos. Kad nazis sasniedza manekenu, tas sāka mazliet kūpēt. Abdons pagriezās atpakaļ pret mani un, padevis man citu dunci, noteica:

-Tava kārta.

64 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Nākamo!!!!! Perfekti!!!!

2 0 atbildēt
Šodien daļa bus????😥😥
2 0 atbildēt