Savaldīties 80

Šī nedaudz īsāka. Un domāju, ka šodien vairāk nebūs.

Dmitrijs lūkojās uz mani ar skumjām acīm.

- Mēs vēl tiksimies. Es atgriezīšos. –noteicu un mamma mani vilka prom. Pirms paspējām iziet no zāle, vēl pēdējo reizi uzlūkoju Dmitriju, viņš izskatījās sagrauts, bet viņš zināja to, ka es atgriezīšos, kur gan citur es likšos.?!

Iekāpām mašīnā un mājās mani gaidīja vakariņa un Roze.

Viņa mani apskāva.

- Prieks, ka atgriezies. – Viņa nopētīja mani. – Brīnišķīga kleita.

- Vai ne?!

- Nāciet, sēdieties, es esmu sagatavojusi vakariņas.

- Tev tas nebija jādara.

- Annij, nespītējies pretī, man tas bija jādara, kā nekā tu izglabi mani.

- Labi, Labi. – apsēdos pie galda un man tika pasniegti rīsi, salāti, cepetis un sula.

- Nosvinēsim par to, ka mēs abas vēl esam neprecējušās.

Mēs sākām ēst. Ēdiens tiešām bija burvīgs. Roze, palika pie manis pa nakti. Lai rīt varētu atkal doties uz skolu.

***

Riebīgā modinātāja skaņa iztraucēja manu miegu. Mana roka bija saņemta, spēcīgā satvērienā, pagriezu galvu, tur gulēja Roze. Tas mani nomierināja. Iegāju vannasistabā un sagatavojos skolai.

Drīz vien to pašu izdarīja Roze. Paēdušas brokastis, paņēmām somas un devāmies uz skolu.

Mani tur sagaidīja Sintija. Ieraugot, ka skolā ierodos ar Rozi, viņa kļuva dusmīga.

Roze atvadījusies no manis apskāva un aizgāja. To protams redzēja Sintija un viņas dusmas kļuva nevaldāmas.

- Kā tu uzdrošinies izmantot manu māsu, lai uzvarētu karā.

- Es viņu neizmantoju. – pagriezos un devos prom.

Iegāju klasē, sasveicinājos ar skolotāju un ieņēmu savu vietu.

Drīz vien sākās stunda un līdz ar to arī Sintijas izdarības, bet es tās pavēru atpakaļ pret viņu un viņas ļaunums man nepienāca, jo biju uzlikusi aizargloku.

Un atkal parādījās manas bildes un šoreiz tās bija kā mani aizved prom, bet paldies Dievam, tur nebija kā es spirinos un mani iemet mašīnā. Tikai, kā viņi ierodas, mamma, tēvs raud un kā mašīna aizbrauc.

Man tas viss bija pieriebies. Palūkojos uz viņas galdu un tas aizdegās. Skolotāja sāka bļaustīties.

- Tas, ka domā, ka esi skolas naba, nenozīmē, ka vari nodedzināt skolu. Mazā idiote.

- Es to neizdarīju.

- Kurš tad cits? Tava soma?

- Visiem piecelties un doties ārā. –Skolotāja teica. Viņa paķēra ugunsdzēšamo aparātu un mēģināja nedzēst uguni. Palīdzēju skolotājai un ar domu spēku nodzēsu uguni. Labi, tas bija mazliet pa traku. Bet ko es varu darīt, ja mani aizskar?

Stundas tika atceltas un es devos mājās.

Iekritu gultā un atcerējos rūgto patiesību. Rīt ir mana dzimšanas diena. Es kļūšu pilngadīga. Un Dmitrijs nāks pēc manis. Bet varbūt, tā pat ir labāk, es nesāpināšu Rozi, Sintiju, visus pārējos un sevi. Varbūt mana dzīve ir tiešām paredzēta dzīvot tur, kopā ar Dmitriju.