Savaldīties 155

Ātri vien pagāja pēdējā nedēļa skolā un bija sācies rudens brīvlaiks.

Pēc divām dienām, būs diena, kad būšu saistīta ar Dmitriju uz mūžiem.

Mēs ar Dmitriju esam kļuvuši tuvāki. Ja mūs ierauga uz ielām, visiem sirdī atplauks zieds.

- Labrīt mīļā. – Dmitrijs mani satvēra aiz gurniem pacēla gaisā. Iesmējos. Apliku kājas ap viņa gurniem.

***

Pienāca kāzu diena, atkal tiku ievesta telpā, pilnā ar kāzu kleitām.

- Kāpēc es navaru atstāt iepriekšējo.

- Annij, tā ir slikta zīme.

Gāju atkal garām kleitām, gāju jau trešo apli.

- Annij, iedziļinies. – un tad es to atradu savu otro ideālo kāzu kleitu.

Atkal tiku sapucēta.

- Emīlij, vai tu piekritīsi, vēlreiz mani pagodināt un vest pie altāra.

- Protams.

Pēdējā laikā viņa bija kļuvusi mana draudzene, pēdējā laikā veiksme ir pie manis uzturējusies ilgi, un pēdējā laikā, mani māc bailes, ka laime mani pametīs.

Atkal jau stāvēju pie ceremonijas zāles durvīm. Bet ir kaut kas mainījies. Pirmajā reizē es nevēlējos to darīt, bet tagad es to ļoti vēlos.

Atvērās durvis un mani apbūra zāles burvība un Dmitrija smaids.

Es biju klāt.

Es biju ieplūdusi sapņu valstībā, nomodā.

- JĀ. – Dmitrija balss mani atsauca realitātē.

- Es nevaru teikt nē vane? – nočukstēju, lai sadzird tikai, viņš pagrozīja galvu.

- JĀ. – notiecu. Apmainījāmies ar gredzeniem un tad sekoja skūpsts, tieši šodien, es kļuvu par laimīgāko cilvēku.

Pēc ceremonijas bijā brīnišķīga balle.

Uzkāpu uz maza, necilas skatuves.

- Pēdējo divu mēnešu laikā, es esmu kļuvusi par laimīgāko cilvēku, pateicoties vienam cilvēkam, manam vīram Dmitrijam. – Sāku dziedāt dziesmu. Taylor Swift „Love Story”

Kad biju pabeigusi dziedāt, atgriezos savā vietā un visi viesi, ar kuriem gandrīz viesiem es neesmu redzējusies un nepazīstu sauca.

- Rūgts, Rūgts. – iesmējos. Manas un Dmitrija lūpas savijās.

Kas var būt vēl labāks par mīļoto cilvēku līdzās.

Citi sauktu mani par neprātīgu, ka esmu aprecējusies 18 gados, kad vēl neesmu pat pabeigusi skolu. Bet man ir vienalga pa citu domām, es esmu kopā ar to cilvēku, kuru dievinu.

Sāka skanēt dziesma „Hero” un mums bija jādejo valsis.

Man riebās šī dziesma, bet neko neteicu, jo šī ir mūsu ideālā dienu, kuru nevar sabojāt.

Dziesma beidzās. Dmitrijs kaut kur aizgāja. Es apsēdos pie galda.

Viņš ilgi nenāca atpakaļ, tāpēc devos viņu meklēt. Izgājusi no zāles, mani neredzams spēks vilka uz izejas pusi.

Pieejot klāt izejai, es redzēju, ka Dmitrijs ir apskāvies ar kādu citu.

Ar savu burvju spēku atgrūdu vienu no otra un viņi pret mani pagriezās.