local-stats-pixel

Savaldīties 118

Pamodos ap sešiem rītā. Man nenāca miegs, tāpēc klusi izkāpu no gultas un piegāju pie sava galda. Apsēdos un ieslēdzu datoru. Uzliku austiņas sameklēju seriālu „Supernatural” un skatījos.

Biju jau noskatījusies piekto sēriju, miegs vispār nenāca. Pulkstens bija tuvu desmitiem, bet Dmitrijs vēl nebija piecēlies. Man palika vēss, tāpēc uzvilku halātu un turpināju skatīties.

Paņēmu matemātikas mājasdarbu un sāku to pildīt. Pildīju mājasdarbus un skatījos seriālu. Kad biju visu izmācījusies. Noliku mācības galda stūrī. Tiku ievilkta apskāvienā. Apstādināju seriālu un noņēmu austiņas. Pielecu kājās, paķēru drēbes un ieskrēju vannasistabā.

Kad izgāju no vannasistabas Dmitrijs tēloja aizvainoto. Iesmējos.

- Nepūties.

- Tu to nožēlosi.

- Vai tiešām? – Dmitrijs bija jau man pietuvojies, viņš grasījās mani noskūpstīt, bet es aizmuku. Iesmējos.

Skraidījām pa istanu kā muļķi un nu man nebija kur bēgt, es biju nokļuvusi strupceļā, aizmugurē siena, malā skapis un siena un priekšā Dmitrijs.

Viņš pienāca man klāt un sāka skūpstīt, pacēla mani augšā atstutēja pret sienu, appiņķerēju savas kājas ap viņa gurniem, mēs nepārtraucām skūpstīties. Sāku vilkt nost viņa kreklu, viņš mani nolaida zemē, pabāza savas rokas zem mana krekla. Es atrāvos. Es viņu nemaz nepazīstu.

- Kas notika?!

- Es tevi nemaz nepazīstu. Šo dienu pavadīsim kopā, un tu mani ar sevi iepazīstināsi.

- Labi. – noteica un iegāja vannasistabā. Viņš izskatījās neapmierināts. Sākumā jau viss bija labi, bet manas smadzenes vienmēr sāk strādāt nelaikā. Iesēdos krēsla un pabeidzu skatīties seriālu. Piecēlos un sakārtoju gultu. Pa to laiku jau bija iznācis Dmitrijs.

- Piedod.

- Nē, tev ir taisnība.

Klauvējien pie durvīm. Dmitrijs atver un ieved ratiņus ar brokastīm.

Ēdīsim un es tev stāstīšu.

Apsēdāmies dīvānā, ielēju sev tēju, paņēmu salātu. Dmitrijs sāka runāt.

- Tātad mani sauc Dmitrijs Gulbis.. Esmu 23 gadus vecs.

- Tu nemaz neizskaties tik vecs.

- Ja tas bija komliments, tad paldies. Nāku no dzērāju ģimenes, vecāki bieži mani mēdza sist par mazām lietām vai arī par neko. – Man palika žēl viņa. Viņš ir pārdzīvojis tik daudz.

- Neskumsti, man viss ir labi. – pamanījis manās acīs bēdas viņš pasaka, nekas cits neatliek kā pasmaidīt.

Tukšos traukus nolieku uz ratiņiem. Piepildu no jauna tējas krūzi, Dmitrijs ievel mani savā apskāvienā un turpina stāstīs savu nespožāko dzīvi, ko ir piedzīvojis. Dzeru tēju, klausos viņa sirdspukstus un viņa dzīves stāstu.

Kad viņš ie beidzis, es raudu. Viņam dzīvē gāja grūti, bet es sūdzos par to, ka man iet slikti. Tagad mēs uzzinām cita stāstu, mēs saprotam, ka mūsu dzīve atšķirība no viņa dzīves ir rožu lauks. Bet viņa ērkšķu lauks.

Noliku krūzī. Pagriezos pret viņu un apskāvu.

- Man ir tik sasodīti žēl. – Dmitrijs iesmējās.

- Bet zini, kas?

- Nu?!

- Mana dzīve krasi mainījās, kad ieraudzīju tevi.

Man bija vēlme noskūpstīt viņu, es tai centos pretoties, bet attapos kad jau biju atradusi viņa lūpas un mēles bija sākušas neuzvaramu spēli.

Šodie, varētu būt vēl viena.

45 0 8
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Kad kad ir nakamā? Cikos? Vai tu jau drukā?
2 0 atbildēt

nākamo daļu

2 0 atbildēt

Aiziett raxti raxti raxtiiiiiiiiii ^_^

Gaidu naaaaakaaaamoooo daļūū emotion ^_^ emotion

2 0 atbildēt
Nākamo lūdzu. Tu jau raksti? emotion
2 0 atbildēt
Raksti raksti raksti... drukā cik ātri vari
0 0 atbildēt
Jap es jau drukāju drīz jau būs. :-) :-D
0 0 atbildēt
Ak vampīru akadēmija?Dimitrijs Belikovs?emotion
0 0 atbildēt