Saules stars manā logā2

Skolaa pildits radoshais uzdevums


Bija drēgna apmākusies rudens diena. nebija ne mazākā saules stariņa.
Tā nu es stāvēju miglojošajā lietū, kas krita uz manis, es nezinu, cik laika bija pagājis, bet tas lietus padarīja mani smagu, slapjo matu šķipsnas krita uz acīm, un es iegrimu vēl lielākā tumsā.
Pēc vēl kāda laika es ieskatījos pulkstenī, pēc pus stundas man bija jākāpj uz skatuves sniegt koncertu.
Sajūta bija tāda, ka lietus būtu no manis aizskalojis visu. es nejutu neko, man nebija domu, es vienkārši eksistēju.
Un nu arī bija pienācis laiks kāpt uz skatuves.
Tur nu es stāvēju bezdvēselisks, tukšs cilvēka vraks.
Bija pienācis laiks, mūzika sāka skanēt, radot skaņas, kas pastiprināja šo drūmumu. Bet tā bija vienlaicīgi tik maiga un mierinoša.
Viss kļuva tik neizturams, prātā sākās haoss, domas bija kā satrakots bišu spiets manā galvā.
Es jutu, ka zaudēju realitāti, es izskatījos kā trakais no kādas bildes, ko biju reiz redzējis, viss manis piedzīvotais slīdēja gar manām acīm.
Pēkšni es sajutu siltumu, es nespēju atvērt acu plakstiņus tie likās tik smagi, nē, es nebiju nokritis, es vēl turējos. kad beidzot izdevās atvērt acis, viss bija tik žilbinoši balts, es pamanīju, ka no jumta loga uz manis krīt vientuļš saules stars, kas lēja manī spēku, es atkal sāku just.
Tika itad es pamanīju, ka klausītāju pūlī krīt vēlviens stars, mana elpa aizrāvās, jo tur stāvēja viņa. Viņas skatiens bija svilinošs un maigajās lūpās bija tas brīnišķīgais smaids, es jau biju zaudējis cerību kādreiz to atkal redzēt, es aizmetu projām mikrafonu un nolēcu no skatuves. Es lauzos cauri pūlim, un pašā vidu mēs satikāmies.
Atkal viņa un es... Un nu arī saule bija pieveikusi mākoņus.