-19-
Anna noraizējusies ieskrēja manā istabā, un lika man viņai izstāstīt visu, vissīkākajās detaļās. Man nebija noskaņojuma viņai visu stāstīt, tāpēc visu saīsināju līdz minimumam.
Varbūt piezvanīsi Ritvaram un visu izstāstīsi?, viņa jautāja.
Domā vajag?, es atcirtu.
Domāju gan, zvani!, viņa man pasniedza manu telefonu.
Es piezvanīju Ritvaram un visu izstāstīju, nedzaudz garāk nekā stāstīju to Annai. Ritvars bija ļoti noraizējies, viņš mani mierināja, bet tad pēkšņi pateica, ka iet prom un nometa klausuli. Tas priekšmanīm bija ļoti negaidīti, es neko nesapratu un Anna man likās arī apmulsusi. Mēs ar Annu runājām par visu ko vien varēja, dzērām tēju, un es jau biju aizmirsusi par notikumu ar Edgaru, kad pēkšņi kāds ilgi sāka zvanīt durvīs. Es paliku dusmīga, jo durvju zvans neapklusa, es strauji atvēru durvis un jau taisījos bļaut, kad sev priekšā ieraudzīju Ritvaru. Man bija šoks un pārsteigums vienalicīgi, sākumā vienkārši stāvēju un skatījos uz viņu, bet tad pēkšņi iespiedzos, apkampu, nobučoju viņu. Mēs iegājām iekšā.
Čau, mazā., viņš jautrā balsī sacīja.
Kā, kā! Ko tu te dari? Tev nav jābūt slimnīcā?, es noraizējusies un laimīga jautāju.
Nu mani šodien atlaida, man itkā viss labi, tikai kāja jāpārsien katru dienu, bet tas sīkums.
Viņš mani stipri, jo stipri apkampa, bet tad smaids uz viņa sejas pazuda.
