Es atveru aci. Galva vai plīst pušu no uzmācīgajām domām. Kur es esmu? Kā es šeit nokļuvu? Vienā brīdī es ar vecākiem un mazo māsu ceļoju kosmosā, nākamajā esmu jau kaut kādā mīkstā, baltā telpā. Šeit ir diez gan nemākulīgi apslēptas durvis. Man blakus stāv bļodiņa, kā kaut kādam mājdzīvniekam ar lieliem burtiem A L I E N. Ticu, ka tas kaut ko nozīmē, bet nespēju atcerēties, kuras planētas valoda tā bija. Vajadzēja klausīt mammu un skolā kārtīgāk mācīties citu planētu valodas, ne tikai savējo. Vienmēr uzskatīju, ka tas nav vajadzīgs, jo spēju nolasīt visa cilvēku dzīves laikā uzkrāto informāciju tik ieskatoties to acīs. Nekad nebiju iedomājusies, ka, nonākot svešumā, man nebūs neviens, kurā ieskatīties. Es zinu, ka neesmu mājās. To spēju sajust pēc mitrā gaisa un nemākulīgajām durvīm. Turklāt, kurš vairs mīkstina sienas? Tas galīgi jau ir izgājis no modes. Es ielienu telpas stūrī un apkļauju savus ceļus. Man gribas ēst, bet par to trauciņa saturu nebiju pārliecināta. Turklāt blakus nebija nolikti nekādi galda piederumi. Man arī slāpa, bet kā izmantot to ūdens bunduli nezinu. Tādu lietu redzu pirmo reizi mūžā. Atkal mēģinu saprast, uz kuras planētas esmu. Planētu atpazīšanā man skolā bija maksimālais punktu skaits. Vienmēr. Tomēr pašreiz mans kritēriju klāsts ir gaužām mazs. Zemu attīstīta istaba, nezināmas tehnoloģijas bundulis, bļoda ar smirdīgu ēdienu, latīņu burti... LATĪŅU BURTI!!!! Es esmu uz planētas Zeme!! Mana skolotāja būtu sajūsmā! Paga, bet Zeme - tas nav labi. Zināšanas pārskrēja man pār galvu. Zeme, Zeme, Zeme.... Neattīstīta planēta ar konservatīviem iedzīvotājiem. Tikai retais ir gatavs uzklausīt. Vēsture nežēlīga iekšienē. Kosmosā neceļo. Ir bijusi tikai uz savu Mēnesi. Uzskata, ka visas planētas ir viņu un ka viņi ir vienīgā dzīvība šajā galaktikā. Nespēju atcerēties kāpēc neviens negribēja viņu iekarot. Skaidrs, ka atmosfēra nav pie vainas. Visi spēj pielāgoties. Turklāt iekarot tik neattīstītu planētu, kā Zeme būtu tīrais nieks. Žēl, ka es neatceros zemiešu valodas. Zinu, ka to bija daudz vairāk, nekā uz mūsu Saturna. Esmu pirmā saturniete, kas nokļuvusi uz mītiskās Zeme. Vai mani vecāki un māsa ir citās istabās? Vai viņi prāto tāpat kā es? Zinu, ka māsa nesaprastu, kur atrodas, jo iet tikai sākumskolā. Tētis ar mammu saprastu uzreiz, jo ir vieni no gudrākajiem saturniešiem ne tikai uz Saturna, bet arī uz Urāna un Neptūna. Viņi ir profesori, kas pēta citu planētu kulturoloģiju un vēsturi. Mani vecāki ir visgudrākie cilvēki starp lielajām planētām. Kas zina? Varbūt arī visgudrākie galaktikā, jo mēs ar mazajām planētām, pēc kara, vairs nesazināmies. Tā sauktais Miera līgums nākamos simts gadus ignorēt vienam otru. Eh, mani vecāki, mana māsa, mana ģimene. Ko tad, ja viņu vairs nav? Nē, ar tādām domām nedrīkst aizrauties. Man jānoskaidro, ko šie zemieši no manis vēlas. Cenšos atcerēties jeb kādas viņu valodas frāzes. Kas neriskē, tas nevinnē. Tā teiktu mans opis.
- Hey, - nekas nenotiek. Es uzsaucu skaļāk, - hey!
- Hello. Do you know where you are? – kas pie? Es neko nesaprotu. Atceries, atceries, atceries.
- Khe, khe... Can I see somebody of yours? – ceru, ka atcerējos pareizi. Man tikai kādas no viņiem jāierauga, lai spētu runāt ar viņiem brīvi. Man jāierauga tikai vienreiz viņa acis. Zemiešiem tās ir divas. Tik daudz es atceros. Telpā tiek iesūtīta meitene. Viņa izskatās pārbijusies. Es ticu, ka es arī. Pieceļos kājās, lai varētu nolasīt viņas zināšanas. Viņai ir skaistas brūnas acis. Ne tāda, kā man; tumši violeta. Viņa baidās, jo nesaprot, ko es daru. Nesaprot, kādēļ es tā pētu viņas seju. Nekas zināšanas ir uzsūktas. Es ātri trīs reizes samirkšķinos.
- Sveika, - uzsmaidu. Šādās situācijās ir jāsmaida, vai ne? – Mans vārds ir Made. Tu izskaties ļoti pārsteigta. Vai saproti, ko es saku?
- Jā...ā, - viņa stostās. Nu, labi, ka vismaz saprot, ko saku. Nolemju, ka jāmaina tēls. Ātri aizgriežos un kad pagriežos atpakaļ man jau ir divas acis. Tāda lieliska īpašība manai tautai – mainīt seju pēc vajadzības.
- Tagad būs vieglāk klausīties? – no manas puses tas būtu retoriski vaicāts. Varētu jau viņai neko nestāstīt, bet ticu, ka šajā telpā tieku novērota, tādēļ... kas jādara – jādara. – Esmu no Saturna. Šī ir Zeme, pareizi? Es zinu, ka tā ir. Varbūt vari pastāstīt, kā es šeit nokļuvu? Kur ir mani vecāki un māsa? Kādēļ mūs izšķīrāt un kad atbrīvosiet? Vai kuģis saplīsa?
Meitene apjuka vai kā, jo uzreiz devās ārā pa durvīm. Visticamāk negaidīja, ka es sākšu tik nepiespiesti runāt. Mana mazā māsa gan noteikti jau ir sabijusies. Vecāki nepārtraukti atkārto, ka neesam drauds Zemei un negrasāmies karot. Ha! Zemieši vienmēr uzskata, ka viņiem kāds uzbruks vai kā savādāk kaitēs. Turklāt dēļ šīs īpašības ir arī vienīgā tauta, kas kaujas paši savā starpā. Šie mazie Zemes iedzīvotāji ir nobruņojušies līdz kaulam garīgi. Un garīgums dažkārt ir divtik svarīgāks nekā fiziskais spēks vai mehānika un zinātne. Mammai bija taisnība. Šie Visuma iedzīvotāji ir pēdējie ar kuriem vajadzētu ielaisties nevis dēļ viņu lielajām zināšanām, ieročiem, kauju plāniem u.t.t., bet gan dēļ viņu gara. Gars ir tas no kā viņi ir izdzīvojuši. Savādi, ka pirms tam, es domāju skolā, mani tas nemaz nesaistīja. Es vienmēr uzskatīju – kāda jēga mācīties par citiem? Kur es šo visu zinību gūzmu likšu? Bet pats galvenais – vienmēr domāju, ka mācos tikai uz kontroldarbiem. Re, izrādās, ka kaut kas par spīti maniem uzskatiem, ir aizķēries. Neviļus pasmaidīju. Cerēju, ka tādā veidā nekāds karš nesāksies un likos uz auss. Tāpat neviens ar mani še nenāk pļāpāt.
