local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (8)3

83 0

- Meitenes, ko jūs gribētu saņemt Ziemassvētkos?
- Renāte, bet Ziemassvētki taču būs tikai pēc astoņiem mēnešiem, - Zane pārsteigti teica.
- Zinu. Bet tas jau netraucē pajautāt.
Bija sestdienas pēcpusdiena un visas trīs atkal atradās savā iemīļotajā vietā, tikai šoreiz, baudot silto pavasara dienu, viņas gulēja zālē netālu no kāpnēm.
- Es gribētu kirzas zābakus ar dzelzi apkaltiem purngaliem – ērtai fāčuka atspārdīšanai, - Egija sacīja. Viņas balss skanēja tā, it kā viņa nupat būtu pamodusies no snaudas.
Zanei savu atbildi nācās drusku apdomāt. No sākuma nekas nenāca prātā, bet pēc tam bija grūti izšķirties par kaut ko vienu. Tādēļ turpmākās pāris minūtes aizritēja klusumā, līdz beidzot viņa ierunājās:
- Es gribētu kasteti, lai normāli varētu sadot fāčukam pa purnu. Un tu pati, Renāte?
- Nu meitenes... Pēc jums es vairs nezinu, jo teikt... Negribas atkārtoties. Jūs esat izvēlējušās perfektas dāvanas.
- Baigās dāvanas, - Egija pavīpsnāja. – Bļāviens, es tagad jūtos kā tāda dulla muša. Biju iemigusi.
- Jā, mums jau likās, ka blakus kāds krāc, - Renāte pajokoja.
- Krāc? Es nekad nekrācu! – Egija iebilda.
- Jā, jā... – Renāte teica tajā pašā ķircinošajā tonī. – Nākamreiz mēs ar Zani to ierakstīsim, pati varēsi pārliecināties.
- Maitas tādas! Jūs labi zināt, ka es nekrācu!
Renāte un Zane sāka smieties.
- Es nekrācu!
Uz draudzenēm tas neatstāja nekādu iespaidu. Viņas turpināja skaļi smieties, ar rokām turot vēderu.
- Labi jau labi, - Renāte sacīja. – Tu nekrāc.
Pateikusi šos vārdus, viņa atkal iesmējās. Egija neizturēja un iedunkāja viņu, bet tas lika Renātei sākt smieties vēl vairāk. Egija kaut ko nomurmināja sev zem deguna, aizvēra acis un turpināja baudīt pavasara sauli. Pēc brīža Renāte apklusa, laikam no ilgās smiešanās viņai bija sācis sāpēt vēders un žoklis. Arī viņa aizvēra acis un atkal atsāka sauļoties. Par sauļošanos gan to varēja saukt vien formāli, jo viņām visām mugurā bija džinsi un krekli, tā ka vienīgās atsegtās ķermeņa daļas bija seja un rokas no elkoņiem uz leju.
Apkārt valdīja gandrīz pilnīgs klusums. Ceļa pārvadu šķērsoja vien reta mašīna, savukārt kājāmgājēji nebija redzēti jau labu laiku. Reizēm kaut kur tālumā ierējās suns vai atskanēja bērnu balsis, bet tas arī bija viss. Brīvdienās šis rajons bija viena no klusākajām un mierīgākajām vietām Rīgā.
Baudot šādu idilli, aizmigt varēja. Zanes vienmērīgā elpošana liecināja, ka viņa ir ieslīgusi miegā. Arī Egija kādā brīdi sāka just, ka atkal nāk virsū sīmanis. Nomodā bija vienīgi Renāte, lai gan skatoties no malas likās, ka arī viņa ir aizmigusi.
Pēc krietna brīža Zane pamodās. Neilgi pēc viņas acis atvēra arī Egija. Abas nesteidzās nedz celties vai kā citādi sakustēties, nedz atsākt sarunu. Vienīgi Renāte nedaudz pakustējās, bet tikai tāpēc, ka sajuta pa savu roku rāpojam kādu kukaini. Pagāja vēl krietns brīdis līdz draudzenes atsāka verbālo komunikāciju savā starpā.
- Par ko tu gribēji kļūt bērnībā? – Egija jautāja, piecēlusies pussēdus un pagriezusies pret Renāti. Lai gan Renāte bija visrunātīgākā no draudzenēm, par viņu bija zināms vismazāk.
Renāte reaģēja uz to ar ironiju.
- Tevi tas patiešām interesē vai gribi no manis nošpikot ideju mājasdarbam?
- Mani tas patiešām interesē. Kas attiecas uz mājasdarbu... Man nav ne jausmas ko tur rakstīt. Parasti man nav problēmu uz sitiena sagudrot melus, bet šoreiz galva ir galīgi tukša.
- „Par ko es vēlējos kļūt bērnībā? Par ko es vēlos kļūt tagad?” Nav bišķi par sarežģītu priekš devītklasniekiem?
- To jau drīzāk vajadzētu rakstīt videnē, - abām aiz muguras atskanēja Zanes balss.
- Manuprāt, šito varētu uzdot rakstīt augstskolā un pat tur būtu problēmas ko sakarīgu uzrakstīt, - Renāte sacīja.
- Labi, atgriežoties pie tēmas: par ko tur gribēji kļūt bērnībā? – Egija atkārtoja savu jautājumu.
Renāte atbildēja nekavējoties.
- Es gribēju pieaugt.
- Vienkārši pieaugt?
- Jā. Es gribēju ātrāk pieaugt, gribēju kļūt stipra, stāties pretī tēvam un aizstāvēt mammu. Citu sapņu man nebija. Un tu pati?
- Arī man nebija nekādu sapņu. Tikai pieaugt un sadot fāčukam pēc nopelniem.
- Un tu, Zane?
- Tas pats.
- Un tie bija visi mūsu nākotnes plāni? Trakums! – Egija iesaucās.
- Par ko tu brīnies? – Renāte lietišķi sacīja. – Daudzi bērnībā nezina, par ko kļūs. Daudzi iespaidojas no tā, ko redz sev apkārt. Gluži kā es. Ko redzēju, no tā iespaidojos.
Egija pārsteigumā sarauca uzacis.
- Renāte, tu brīžiem izsakies tik gudri, ka bail paliek. Vai ne, Zane?
Šīs sarunas laikā novārtā pamestā Zane izdvesa kaut ko līdzīgu „aha”.
Renāte pasmīnēja. Viņas acīs bija skaidri lasāms „nemuldi!”
- Bet tā taču ir! – Egija neatlaidās. – Renāte, tu toč neesi uz mutes kritusi. Ja izdomāsi kā to izmantot, dzīvē tālu tiksi.
Renāte neko neatbildēja, lai gan jutās glaimota. Arī Zane piebalsoja Egijai, sakot, ka Renātei mute ir īstajā vietā.
- Mmm, runājot par dzīvi un manu vietu tajā... Pirms pāris dienām trepēs saskrējos ar Zojas tanti.
- Ko tā vecā ragana darīja tavā kāpņutelpā? – Zane iesaucās. Arī viņa Zojas tanti necieta. Iemeslu tam bija daudz, pēdējais vēl bija svaigā atmiņā: Zojas tantes paziņojums, ka Zane beigs savu dzīvi cietumā.
- Droši vien atkal izspiegoja kādu. Mēs kārtējo reizi sastrīdējāmies. Viņa man paziņoja, ka vardarbība ģimenē ir ģimenes iekšējā lietā un tur svešiem nav ko jaukties iekšā.
- Tā visi saka, kamēr tas neskar viņus pašu, - Egija pavīpsnāja.
- Iekšējā lieta... Padomāsim. – Renāte piecēlās pussēdus un pagriezās tā, lai varētu redzēt abu draudzeņu sejas. - Ja fāčuks klapē mani un mammu, tad kaimiņus tas pārāk neietekmē, patiešām. Ja nu vienīgi viņiem traucē tas, ka mēs skaļi uzvedamies. Bet vienmēr jau var aizvērt logu. Tātad, ja fāčuks regulāri skandalējas un mūs sit, es izaugu ar domu, ka tas ir normāli. Ja man dzīvē kaut kas nepatīk, es vienkārši sadodu otram cilvēkam pa seju. Man ir nočakarēti nervi un depresīvs garīgais, reizēm gribas ar kaut ko apdullināties. Ja es dzērumā pati sākšu plosīties, es varu ar beisboleni sasist kādam mašīnu vai pielaist kaut kam uguni. Kaut vai šķūnītim, kurā nupat sakrāmēta malka nākamajai ziemai. Ja es sākšu narkoties, ar laiku sākšu aplaupīt cilvēkus, lai dabūtu naudu narkoškām. Ja es izdomāšu laist pasaulē bērnus, tad droši vien audzināšu viņus tāpat kā savulaik audzināja mani. Mēs čakarēsim dzīvi paši sev un daudziem nejauši sastaptiem cilvēkiem. Tad kā, lūdzu, vardarbība ģimenē var būt ģimenes iekšējā lieta?
- Nekādi, - Zane sacīja. - Diemžēl daudziem prāts par īsu, lai to saprastu.

(Turpinājums sekos)

83 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Tadad visas 3 draudzenes ar vienadu vesturi.?
3 0 atbildēt

 emotion +

3 0 atbildēt