Zane sēdēja uz kāpnēm, šoreiz viena. Renāte un Egija jau bija devušās prom. Kopš Tā vakara bija pagājušas vairākas dienas, zilums uz viņas zoda jau bija sācis mainīt krāsu no tumši violeta uz dzelteni violetu un tonālā krēma lietošana bija kļuvusi par neatņemamu viņas ikdienas sastāvdaļu. Zane nevēlējās, lai kāds redzētu zilumu uz viņas sejas un nevēlējās to redzēt pati.
Nesenais notikums bija Zani galīgi izsitis no sliedēm. Viņa jau agrāk bija manījusi, ka ar mammu kaut kas nav kārtībā, bet tas, ka viņa iesita Zanei brīdī, kad viņa centās mammu aizstāvēt... Tas bija kaut kas prātam neaptverams. Zane bija nokliegusies, ka turpmāk mammu vairs neaizstāvēs, ja jau viņai tik ļoti patīk, ka viņu sit. Arī Renātei un Egijai viņa bija pateikusi to pašu. Bet vai tā patiešām būs? Ko viņa darīs nākamreiz, kad tēvs dzērumā sitīs mammu? Sēdēs savā istabā un izliksies, ka neko nezina? Noskatīsies? Viņa smagi nopūtās. Ik tā nepietiktu ar to, ka visa dzīve galīgi sačakarēta, tagad vēl arī šis. Renātei un Egijai kaut kādā ziņā bija paveicies – viņu mammas bija meitu pusē. Zane nevarēja iedomāties, ka Renātes vai Egijas mamma varētu rīkoties tā, kā bija rīkojusies viņējā.
Un kā vispār tagad izturēties pret mammu? Pašlaik Zane negribēja viņu redzēt, bet dzīvojot vienā dzīvoklī kopā ar viņu, tas, protams, nebija iespējams. Zane izvairījās no mammas cik spēdama.
Viņa paņēma pāris škembas, kas atradās turpat blakus uz kāpnēm, un aizmeta tās tālumā. Vajadzēja kaut kā izlādēt dusmas, bet nekas labāks neienāca prātā.
Zanes tēvs, kā parasti, no visas šīs jezgas bija izgājis kā uzvarētājs. Atžirdzis viņš vispār neko neatcerējās un mierīgi aizgāja uz darbu, kur sacerēja kārtējo pasaciņu par pēkšņu slimību. Kolēģi un priekšniecība labi zināja, kas tā par slimību, taču atlaist viņu neviens negrasījās – Zanes tēva plosts nekad nebija pārāk ilgs, maksimums četras dienas, turklāt viņš bija spējīgs strādāt arī paģirains. Egijas tēvs parasti dzēra tikai brīvdienās un gandrīz nekad nekavēja darbu, savukārt Renātes tēvs darbā bija pamanījies radīt paraugcilvēka tēlu. Renāte nebrīnītos, ja darbā uzskatītu, ka viņas tēvs alkoholu vispār nelieto.
Zane aizmeta tālumā vēl pāris šķembas. Šobrīd dusmas bija tik spēcīgas, ka Zanei šķita – viņas āda deg. Nu kas tā par sasodītu dzīvi?! Vecs, neremontēts dzīvoklis ar malkas apkuri un bez karstā ūdens, tēvs dzērājs, nojūgusies mamma, nabadzība, beigti nervi un miglā tīta nākotne.
„Es nekas neesmu un nekad arī nebūšu,” viņa nodomāja. Dīvaini, bet šī doma nepadarīja viņu nedz skumju, nedz depresīvu. Zane vienkārši konstatēja faktu.
Kamēr viņa sēdēja un pārdomāja savu dzīvi, kādās citās mājās brieda konflikts, par kuru gan neviens nenojauta.
II
Egija slaucīja galda virsmu, rūpīgi beržot nost pat vissīkākos traipiņus un pie viena sakārtojot uz galda esošos sāls un piparu trauciņus un krūzītes.
„Ko, pie velna, es daru!”
Egija dusmīgi nometa lupatu uz galda. Tas jau bija par traku. Egija vienmēr bija bijusi kārtīga, bet nu jau viņas kārtīgums sāka robežoties ar pedantismu. Vienmēr visu kārtīgi noslaucīt, uzslaucīt; liekot cukuru tasītē uzmanīties, lai neizbērtu ne graudiņu; pēc trauku mazgāšanas noslaucīt virsmu ap izlietni, lai tur nebūtu ne piles ūdens; kārtīgi sakārtot apavus, pie reizes saslaukot zem tiem esošās smiltis; pēc zobu tīrīšanas pārbaudīt vai uz spoguļa vai sienas nav uzšļakstījusies zobu pasta... Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Un tas viss tēva dēļ. Viņš varēja piekasīties Egijai un viņas mammai katra sīkuma dēļ, lai gan pats aiz sevis mūždien atstāja nekārtību. Cerībā novērst strīdus vai kasīšanos, Egija savulaik bija kļuvusi ārkārtīgi tīrīga un kārtīga, pasakot sev, ka viņa nedrīkst neko izliet, izbērt vai izgāzt, būt neuzmanīga vai pavirša. Gadu gaitā viņa bija sapratusi, ka jēgas no tā nekādas, jo tēvs, ja gribēs, piekasīsies par jebko, bet ieradums bija pārāk spēcīgs.
„Pietiks tīrīt!”
Egija paņēma lupatu un nolika to atpakaļ vietā. Pa to laiku ūdens bija uzvārījies un tējkanna izslēdzās. Egija aši sataisīja sev kafiju, izmaisīja to un apsēdās pie galda. Pagaidām viņa bija mājās viena, bet drīz no darba vajadzēja pārnākt vecākiem.
Tā arī bija. Kad Egija bija izdzērusi aptuveni trešdaļu krūzes, durvis atvērās un dzīvoklī iesteidzās viņas tēvs. Viņš paņēma mašīnas atslēgas, uzsauca, ka aizbrauks pie kolēģa atdot viņam kaut kādus dzelžus un prom bija.
Egija turpināja malkot kafiju. Virtuvē valdošais klusums sāka kļūt apnicīgs, tādēļ viņa piegāja pie radio un ieslēdza to. Atskaņotā dziesma viņai nepatika un Egija uzgrieza citu frekvenci. Izrādījās, ka tur neskan nekas labāks. Egija uzgrieza vēl pāris radiostacijas, bet neviena no tām viņai negāja pie sirds. Egija klusi nošņācās un izrāva vadu no rozetes.
Dzīvokļa durvis atkal noklaudzēja. Egija paskatījās sienas pulkstenī. Mazais rādītājs atradās gandrīz uz astoņiem. Gaitenī atskanēja papēdīšu klaudzoņa. Virtuvi piepildīja tik tikko jūtams rožu un pačūlijas aromāts. No darba bija pārnākusi viņas mamma. Beidzot. Vispār jau viņai bija jābūt mājās jau pirms divām stundām.
Kā jau Egija bija paredzējusi, aizgājušās kolēģes vietā neviens netika pieņemts. Egijas mammai darba bija kļuvis vairāk, vakaros viņa vēlāk nāca mājās un neviens viņai par to neko nepiemaksāja.
Egijas mamma iegāja savā istabā, pārģērbās mājas drēbēs un tad devās uz virtuvi. No ilgajām stundām, kas bija pavadītas stāvot kājās, viņas kājas bija pietūkušas, tādēļ viņa kustējās lēni.
Egijas mamma paņēma tējkannu un ielēja tajā ūdeni tējai. Egija nopētīja mammu. Viņai likās, ka mamma izskatās kā nodzīts zirgs.
Egijai tas uzsita asinis. Kad mamma sēdēja viņai pretī pie galda un malkoja melno tēju, Egija beidzot pateica skaļi to, kas viņai jau sen bija uz mēles.
- Cērt dūri galdā un pasaki, ka netaisies vergot par diviem, - Egija iesaucās. Viņa sēdēja sacēlusi kājas uz krēsla un ar pirkstu galiem pieskārās tukšās kafijas krūzes malai. Kāda velna pēc mamma piecieš šādu kāpšanu uz galvas?
- Es taču nevaru! – Egijas mamma pārsteigta iesaucās un nolika krūzīti uz galda. Nez kādēļ viņa piešāva pirkstus priekšā mutei. Viņa paskatījās uz meitu. Šis skatiens atgādināja tramīga zvēra skatienu.
- Kā nevari? Tevi reāli čakarē, bet tu neko nedari! – Egijas balss skanēja asi.
- Kā tas izskatīsies, ja es tā darīšu?
Egija pārsteigumā sarauca pieri.
- Kā tas izskatīsies? Runa taču ir par tevi! Tevi tā jau nostrādināja līdz nejēgai un tagad nostrādina vēl vairāk un par to ne sūda nemaksā!
- Egij... – Viņas balsī bija dzirdams apmulsums.
- Ko? – Tagad Egijas balss skanēja izaicinoši. Viņa bija nocēlusi kājas no krēsla un nemanot ieņēmusi kareivīgu pozu. – Es tikai pateicu tev patiesību. Tu ļauj sevi izmantot un zini kāpēc? Tāpēc, ka tu esi palikusi vāja! Tevi apceļ, bet tu neko nedari. Šobrīd tev vajadzētu sakliegt uz mani un nolikt mani pie vietas, bet tu uz to neesi spējīga.
- Egij...- Mulsumu mammas balsī bija nomainījis nogurums. – Kāda jēga kaut ko teikt? Es tāpat neko nepanākšu.
Egiju šie vārdi padarīja tikai vēl dusmīgāku.
- Neko nepanāksi? Kā tu to zini, ja neesi pat mēģinājusi?
Egijas mammai aptrūkās aizbildinājumu. Egija drūmi nogrozīja galvu. Viņa nevarēja ciest šādu mīkstčaulību un padevību.
- Besī ārā, ka tu ļauj sevi čakarēt kuram katram loham! Nu tad strādā tālāk par sešdesmit pieciem latiem mēnesī! Drīz varbūt vispār pārvāksies uz dzīvi darbā vai strādāsi bez maksas?
Egija pielēca kājās un aizgāja uz savu istabu. Ar kāju aizcirtusi durvis, viņa piespiedās pie tām.
„Kas tas par ārprātu? Vai mammai nemaz vairs nav rakstura?”
Kā izrādījās, nav gan. Egijas mamma nekad nebija izcēlusies ar temperamentu, bet agrāk viņa neļāva tik klaji kāpt sev uz galvas.
Egijai bija izrādījusies taisnība: gadi kopā ar tēvu bija sagrāvuši mammas pašapziņu un uzņēmīgumu. Viņa bija tā pieradusi, ka viņai dara pāri un ar viņu nerēķinās, ka vairs nespēja cīnīties par sevi.
(Turpinājums sekos)
