Sapņainais piedzīvojums 26.daļa1

A: jo Emīlija ir mana tante un es pierunāju viņu, lai mums šodien ļauj neapmeklēt nodarbības.
Es: bet tas nav pareizi-piecēlos un grasījos iet prom-
Arnis piecēlās un paņēma manu roku.
A: neej nekur lūdzu! –viņš skatījās uz manīm lūdzošām acīm-
Es nevarēju atteikt.
Es: labi tikai ko mēs visu šo laiku darīsim?
A:man šis, tas ir ieplānots. –viltīgi nosmīnēja-
Es: labi...
Kad mēs piecēlāmies no galda Arnis piegāja no mugurpuses un aizsēja acis. Pēc kāda laika mēs gājām pa gaiteni un liftā iekšā. Mēs braucām diezgan ilgi. Īsti nevarēja saprast vai augšā vai lejā. Bet beigu beigās viņš mani ieveda kādā istabā. Tad viņš atsēja manas acis. Es palūkojos apkārt mēs bijām milzīgā kīnoteātrī vieni paši. Arnis aizslēdza durvis un nāca man klāt.
A: nu kā Tev patīk?
Es: te ir vienkādši brīnišķīgi!-es viņu kā pateicībā noskūpstīju-
Kad Arnis atrāvās viņš sāka mani vilkt uz pašu zāles augšu.
A: apsēdies un gaidi mani te!
Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu.
Arnis iegāja durvīs kuras bija zāles nostūrī. Tad pēkšņi ieslēdzās lielais ekrāns. Arnis nāca pie manis un apsēdās blakus.
Es: kādu filmu mēs skatīsimies?
A: horror!
Man nepatīk šausmenes tādēļ iesēdos dziļāk krēslā un patiešām sāku uztraukties. Manuprāt Arnis to bija pamanījis.
A: hei kas tad nu?
Es: nekas vienkārši neesmu baigā horror filmu cienītāja. –uzsmaidu-
A: neuztraucies es esmu Tev blakus.
Es: labi –noskūpstīju viņu-
Es bišķiņ atslābu bet filma bija patiešām baisa.
Kad filma bija beigusies Arnis ieraudzīja ka esmu visa sanervozējusies.
A: nomierinies tā bija tikai filma-uzsmaidīja-
Es: jāaa es saprotu-nedaudz trīcošā balsī.
tad Arnis mani maigi noskūpstīja. Mēs skūpstījāmies un Arnis itkā grūda mani atmuguriski. Beigās es atspiedos pie sienas. Arnis sāka taisīt vaļā manu kleitiņu vaļā.
Es atrāvos:nevajag lūdzu.
Bet viņš joprojām skūpstīja manu kaklu. Man bija labi bet es negribēju, lai man tieši tagad notiktu sex. Tāpēc drusku atgrūdu Arni nomaļus un aiztaisīju kleitu.
Es: es teicu nevajag ne tagad!
A: labi, ja negribi tad vari iet! –viņš bija dusmīgs-
Es: varbūt es arī gribu, bet ne tagad un ne šeit, ne skolā!
A: Tu gribi teikt kad mēs tiksim ārā ja?
Es: nu jā...
A: un Tu nepadomāji, ka uzreiz pēc šīs skolas tevi vedīs uz to Klusā okeāna skolu?
Es biju galīgi piemirsusi par to.
Es: ak es biju par to piemirsusi.
Arnis bija noskumis.
A: un ir vēl kāda liet.
Es: kas?
A: man pēc nedēļas ir jābrauc prom.
Es: ko, kāpēc?
A: nuuu saproti maniem vecākiem nepietiek naudas, lai apmaksātu šo skolu. –viņš manāmi meloja-
Es: nemelo man!! –biju dusmīga un jutu kā sariešas asaras-
A: labī saproti ir tāda lieta ka es gribu izpētīt vēl vienu skolu varbūt tur atradīsies informācija par SVEŠAJIEM un Svediem. –es jutu ka tā ir daļēja patiesība un dusmīgi paskatījos uz viņu-
A: tā ir patiesība!
Es: daļēja!
A: Tev tas nav jāzin!
Es:labi-dusmīgi aizgāju uz savu istabu-
Arnis man nesekoja. Es iegāju istabā un iekritu gūltā ar asarām acīs. Man vairs nebija spēka tāpēc drīz vien aizmigu. Es pamodos jau laikam naktī jo pie durvīm bija dzelzis. Un tikai tagad biju pamanījusi ka man nav telefona un istabā nav pūlksteņa. Es pārģērbos pidžammā un aizgāju gulēt miegs man bija nemierīgs un es visu nakti grozījos. Pamodos ar dīvainu sajūtu. Apskatījos apkārt un redzēju ka viss ir ļoti milzīgz un ka atrodos uz milzīgas gūltas un ka sega ir gigantiska. Man gribējās kliegt, bet vienīgais ko spēju izkliegt bija klusi pīkstieni. Tad es nolēmu nolekt no gultas kaut gan tas bija ļoti riskanti.