Viņa iedeva buču man uz vaiga un sacīja: "Es negribu lai kāds uzzin, ka tev sāp. Es aizslēdzu tavas emocijas." Zēns nolieca galvu. Nopūties viņš uzrakstīju jaunu tekstu: "Tas nozīmē, ka nekad vairs nevarēšu smieties ar saviem draugiem, raudāt par skumjām lietām un smaidīt mammai?" Viņa sadusmojās un asi, bet klusi man sacīja: "Tu mani mīlēji. Tu piederēji mani. Es tevi nevienam nedošu!" Es turpināju rakstīt: "Esmu tavai nāvei ticis pāri. Es turpinu dzīvot, bet tu nedrīksti mani vajāt.
Tu nedrīksti sabojāt to, kā dzīvei ir jāturpinās." Viņa izgaisa. Paraugoties dienasgrāmatā es pamanīju, ka visi teksti, kuri tikko bija izmanoti, lai sarunātos ar viņu tikka klāti ar asinīm un pēdējā manas gramatas lappaspusē stāvēja ar asinīm rakstīts: "Es spēju artevi darīt visu ko vēlos. Es kā Dievs. Vienīgos, ko nevaru ir mainīt tavu viedokli. Es tevi padarīšu tādu, ka tevi neviens vairs negribēs. Neviens tevi nemīlēs. Un tev vien nāksies piederēt mani mūžīgi.."