Sāpju dienasgrāmata.0

Vienu vakaru ejot mājās es pamanīju kādu meiteni. Viņa izskatījās nedaudz vecāka par mani. Vienīgais, ar ko viņa atšķīrās no pārējiem bērniem bija, tas, ka viņa nesmaidīja. Viņas noliektajā galvā un lielajā šallē, kurā bija slēpta viņas seja, es sajutu mīlestību. Tas bija neparadzēti. Es nebiju iedomājies, ka atkal 
kādā iemīlēšos.

Es pat biju iedomājies, par pašnāvību. Bet viņa. Piegājis klāt es uzliku viņai roku uz pleca,lai iepazītos. Viņa pagrieza savu seju pret mani un uz tās es pamanīju rētu. Tā bija dziļa, jēla un izskatījās biedējoši. Viņa pasmaidīja, bet pēc manas sejas izteiksmes viņa saprata, ka esmu pievērsis uzmanību viņas pušumam un viņa uzreiz aizgriezās. Es gribēju apvaicāties par to, kas viņai to nodarīja, bet viņa aizskrēja atstādama lapiņu.

Es pieliecos, lai to paceltu. "Bendžamin, es vienmēr būšu ar tevi," šāds teksts bija izlasāms uz lapiņas. Es aptvēru kas notika. Tā bija viņa - mana labākā draudzene. Taču, tas nebija iespējams. Mans mīļākais cilvēks, cilvēks - kurš zināja visu par mani. Kurš ar mani rotaļājās, kad biju maziņš bija miris. Viņu sašķaidīja auto avārijā. Kā gan viņa varēja tikko būt man klāt? Atgriežoties mājās es biju simtreiz visu pārdomājis, bet tik un tā es nevarēju iedomāties kā tas varēja notikt. Es apsēdos savā gūltā, atvēru savu grāmatu un ierakstīju jaunu ierakstu: "Man ir nomiruši abi vectēvi.

Viens nomira ar vēzi. Viņš patiesībā nebija precējies. Kādreiz dzēra un smēķēja, bet piedzima viņam dēli un viņš atmeta. Viņu mocīja gadu slimnīcās un viņš lūdzās, lai viņu atslēdz no sistēmas, jo viņš grib nomirt laimīgs pirms viņa dzīve ir sagandēta. Otrs vectēvs nomira viņa meitas (manas mammas) rokās. Pirms nāves viņš lūdz, lai viņam būtu masdēls. Te nu es esmu. Ar to es gribēju pateikt to, ka lai kas tu arī būtu, kas lasa manu dienasgrāmatu, tad zini, ka lai 
būtu laimīgs tev nevaid ne slavu, ne otru pusīti. Tev pietiks ar smaidu no cilvēku, kuru tu mīli. Tici man, es to šodien pieredzēju." No mēteļa kabatas es izvilku viņas zīmīti. Iespiedis to savā grāmatā es aizmigu.

"Tev būtu jāpaēd," skaņa mani uzmodināja. Es miegaini apskatīju savu istabu. Tajā neviena nebija. Uzvilku bikses un kreklu, un aizgāju uz virtuvi. "Mammu, es negribu ēst," es viņai sacīju. "Es jau tev nemaz nepiedāvāju," viņa atskārta. Man tas likās dīvaini. Kas tad cits, ja ne mamma man to varēja pateikt? Dodoties uz skolu es apstājos, lai sasietu kurpjušņores. "Tu neesi nedēļu ēdis," balss atkal sacīja. Tagad es tiešām pārbijos. Es ieskrēju mežā un izbrienis caur to nonācu skolā. Pie skolas durvīm stāvēja meitene melnā, plašā jakā. Viņa bija noliekusi galvu un aptinusi šalli ap muti un degunu.

Tā bija tā pati meitene, kuru noturēju par savu mirušo draudzeni. Skolēni skolā gāja viņu nemanot un ignorējot. Viņa vienīgā un skolēnu fona bija melna. Viņa lēnām pacēla galvu un to rotāja tā pati rēta, ko redzēju vakar. Viņa lūdza: "Neskumsti pēc manis!" Te man aizmuguras uzsauca klasesbiedrs: "Bendžamin, stundas drīz sāksies." Es agriezis galvu atpakaļ pret rētaino meiteni apmūlsu.

Viņas vairs nebija. Biju pārsteigts, ka viņa tik ātri spēj aizbēgt. Pirmā stunda bija matemātika. Klasesbiedrs, kurš parasti man sēdēja blakus nebija skolā. Skolotāja skaidroja jauno vielu. Es biju iedziļinājies viņas vārdos. "Es tevi turpinu mīlēt," tie bija vārdi, kurus klusām sadzirdēju uz skolotājas teiktā fona. Es pagriezu galvu un mana klasesbiedra vietā sēdēja viņa. Iekšēji es aiz bailēm nomiru, bet pārsteidzošā kārtā ārēji saglabāju mieru.

Es izplēsu no klades un uz tās uzrkastīju: "Kas tu esi?" Un paslidināju to viņai. Izlasīdama viņa lēnām man pietuvojās un klusi iečukstēja: "Esmu tavas atmiņas, tavas sāpes. Rakstot savu grāmatu, tu runā ar mani. Es tajā atstāu savu dvēseli". Aptverdams viņas vārdus es izvilku savu dienasgrāmatu un pāršķirstiju visu, ko biju sarakstījis par viņu. Tad es atvēru tukšu lapu un ierakstīju tajā: "Kādēļ manas sāpes 
spēju redzēt tikkai es?"