Tātad esmu saņēmusies un publicēšu savu stāstu! :) Ceru ka patiks! Šis būs īss ieskats!
Ievads
Pirms 13 gadiem
„Un kas ir ar meitenes vecākiem?” vīrietis jautāja.
Sāra stāvēja ieķērusies policista rokā un mirkšķināja savas ačteles.
„Diemžēl viņi neizdzīvoja… Un Meitenei nav citu radinieku.” Policists, kurš stāvēja blakus Sārai teica.
„Nāc mazā!” vīrietis uzvalkā pasniedza Sārai roku. Viņa pasniedza savu mazo rociņu pretī vīrietim: „Mammīte nāks?” Sāra klusām iejautājās.
„Jā.. Mammīte pavisam drīz nāks!” vīrietis pasmaidīja.: „Un kā ir ar puiša vecākiem?” vīrietis atkal pievērsās policistam.
„Ar puiša vecākiem viss ir labi…” policists lēnām teica un aizgāja.
Vīrietis ar Sāru palika divatā. Vīrietis notupās, lai viņi būtu vienāda auguma: „Cik tev gadi?” vīrietis viegli pasmaidīja.
„Man ir 5 gadi!” Sāra ar lepnumu atbildēja. Viņa nesaprata, kas īsti notiek…: „Mēs brauksim pie Nialla?” Sāras acīs nozibēja dzirkstelīte.
„Kas viņš ir?” vīrietis jautāja.
„Viņš ir mans draugs! Mana mamma un viņa mamma brauca kopā! Viņas ir labākās draudzenes!” Sāra smaidot sacīja.
„Piedod, bet šodien nē!” vīrieša smaids pazuda. Viņš zināja, ka šis būs grūti, bet ne to ka tik grūti.: „Brauksim?” vīrietis piecēlās kājās un paņēma Sāru klēpī.
Vīrietis nesa Sāru pa ielu uz priekšu, pie mašīnas. Vīrietis nolika Sāru zemē: „Šī būs kā nometne! Tikai uz nedaudz ilgāku laiku!”
„Nometne? Būs jautri?” Sāra iesmējās.
„Jā, mazā! Būs jautri!” Vīrietis pasmaidīja un pabužināja Sāras matus. Tad viņš iecēla Sāru mašīnā, iekāpa pats un devās uz –Lūsijas T. bērnu namu-
Pēc 13 gadiem
„Sāra!” Džesika kliedza no sanāksmju telpas.
„Skrienu!” Sāra ieskrēja sanāksmju telpā. Bija pagājuši jau 13 gadi un Sārai ir 18 gadi. Precīzāk šodien paliek un Sāra tiks projām no šī cietuma.. Vismaz viņa to uzskatīja par cietumu. Jau kopš 5 gadu vecuma dzīvot bāreņu namā ir smagi… Sāksies viss smagākais posms Sāras dzīvē, bet viņa neuztraucas.
„PĀRSTEIGUMS!” visas Sāras bērnu nama draudzenes iesaucās.
Pie Sāras pienāca Džesika: „Sveicu tevi ar astoņpadsmit gadiem!”
„Paldies!” Sāra apskāva Džesiku.
„Ko domā darīt tālāk?” kāda meitene iejautājās.
Sāra paraustīja plecus…: „Es gribētu satikt kādu cilvēku…” Sāra no kabatas izvilka kādu bildi: „Niallu…”
„Tas ir tas puisis?” Džesika iejautājās.
„Mhm… Man viņa pietrūkst. Un viņš ir vienīgais kuru es atceros!” Sāras acīs riesās asaras un viņa ielika bildi atpakaļ kabatā.
„Somas esi sakrāmējusi?” iesmējās kāda cita meitene.
„It kā jā!” Sāra iesmējās.
„Grupas apskāviens!” Džesika iesaucās un visas meitenes saskrēja apkārt Sārai.
„Džes?” Sāra klusām iejautājās: „Kad tu tiksi prom.. Uzmeklē mani!”
„Protams!” Džesika atbildēja.
Sāra atvadījās no meitenēm un paņēma somas. Viņai bija nedaudz naudas, ko nopelnīja visādos darbos… Sāra lēnām devās ārā pa vārtiem, tad pagriezās pret tiem un noskatījās kā tie tiek aiztaisīti.
Noslaucījusi asaras Sāra devās uz pilsētu. Londona, jauni cilvēki, jauna dzīve.
