Uz lieveņa, pa kura vecajiem koka dēļiem spēlējās pusnorietējošā saules stari, sēdēja meitene. Viņas matos viegli plīvoja pievakares vējiņš, bet meitenes sejā nebija manāms smaids. Tā vienkārši sēdēja kā sastindzis ledus, nekustīgi, neizrādot ne mazākās jūtas pret brīnišķo Alpu ainavu. Viņa izskatījās kā arpus šīs vietas, neiederīga, un tāda arī viņa jutās. Esot šai dieva neskartajā nostūrī, viņa jutās vientuļa, pat lielā draugu lokā. Viņa vēlējās piedzīvojumus, notikumus, kaut ko tādu, kas satricinātu viņas pasauli, nevis tikai to viegli iešūpinātu. Viņa aizdomājās par pagātni un to kāda tai būs nozīme viņas nākotnē. Viņas pagātne līdzinājās viņas mātes pagātnei, kura pabeigusi skolu apmetās uz dzīve tepat, kalnu namiņā, dzemdējot divus bērnus, viņu un viņas brāli Ādo. Bet nē- viņas nākotne nebūs šeit, to viņa juta. Daniela, kā sauca meiteni, bija nosūtījusi pieteikumu vienai no Milānas, modes galvaspilsētas, labākajām modeļu aģentūrām un saņēmusi apstiprinājumu stipendijai. Bet, protams, vai jūs spētu viņai atteikt. Daniela bija gara un slaida, ar tumši brūniem, viļņainiem matiem un brūnām acīm. Viņa atbilda visiem standartiem un viņa tika pieņemta. Šī bija pēdējā diena, kuru Daniela pavadīs mājās, jau no rīta ar pirmo gaismas staru viņa dosies uz Milānu. Par to gan zināja tikai viņas draudzene Dafne, kas atbalstīja draudzenes sapņus, kaut gan nedaudz šaubījās, vai doties ceļā vienai ir droši.
Danielas domas pārtrauca mātes balss: "Daniela, nāc iekšā, kļūst jau vēls un mēs ar Enzo vēlamies sākt ēst vakariņas."
Daniela satrūkās, mātes balss izrāva viņu no pārdomām, viņa skumji paskatījās mātes acīs un teica: "Es tevi mīlu, mammu, tu taču to zini vai ne?"
Māte pārsteigta un aizkustināta tikai atteica: "Kas ar tevi Danī? Nāc, vakariņas jau dziest. "
Daniela piecēlās un devas līdzi mātei. Šīs bija viņu pēdējās kopīgās vakariņas un viņa vēlējās izbaudīt katru minūti no tām.
Pēc vakariņām viņa devās uz savu istabu, pirms miega cieši apskaudama savu māti,patēvu un pat brāli, kas no pārsteiguma par šādu pēkšņu jūtu izrādīšanu palika stāvam tur pat gaitenī. Viņa iegāja istabā un sāka raudāt, lai gan būt par modeli bija viņas sapnis, viņai bija sāpīgi pamest savu ģimeni un draugus.
Aiz otras istabas durvīm Danielas patēvs Enzo kopā ar māti Ellu vēl apsprieda meitas dīvaino uzvedību, bet nolēma, ka tā esot tikai parasta pusaudžu uzvedība un devās pie miera.
Gaismas izdzisa. Mazais Alpu ciematiņš grima tumsā, nemaz nezinot, kādus pārsteigumus tas sagaidīs rīt.
