Ilgi nebija 3. nodaļas, jo man bija nelielas problemas ar datoru un viņš mazliet bija remontā, kā arī man bija jāraksta 3 referāti. 
3.Nodaļa
Es skrēju cik vien ātri ir iespējams un domāju : „Tā ir mana vaina tajā visā vainīga esmu es!!” Paskrienot garām citiem kareivjiem kas ar mani kādreiz cīnījās es pamanīju, ka mana vienība jau bija piemeklējusi sev jaunu locekli – tā bija aziāte es viņu nepazinu laikam jauniņā.
Es biju tiesas zālē. Drīzāk sakot mani tur ievilka apsardze. Un Dievs man piedāvāja 2 risinājumus
1.Es saku ka Aristoels ir vainīgs un es tikšu apžēlota.
2.Es saku ka tikai es pie tā esmu vainīga ka tieši es iemīlēju dēmonu un ka viņš to nezināja un nenojauta.
Es nolēmu glābt Aristoelu tiesas priekšā es nostājos un teicu : „ Es Safitrīda esmu vainīga šajā starpgadijumā un esmu pārkāpusi likumus. Lūdzu atbrīvot Velna kalpu Aristoelu, jo viņš ne pie kā nav vainīgs.”
Aristoelu atbrīvoja tajā pašā mirklī, bet es paliku tepat izciest sodu. Es nezināju ko viņi ar mani darīs un viņi izvēlējās vienu no soda veidiem.
Viens no tiesnešiem sāka lasīt kaut kādu tekstu no ļoti senas grāmatas. Sāpes bija neciešamas kad viņš bija pusē. Es izjutu ka man ir visu cilvēku grēki uzvelti. Viņš beidza un man salūza spārni! Tie sadrumstaloja kā stikls, viņus vairs nebija iespējams salikt. Es kliedzu, bet viņi mani nedzirdēja – Tagad esmu vienīgi mirusi dvēsele bez dzīves jēgas.
Viņi mani nedzird un neredz.
Un es sapratu... Viņi padarīja mani par kritušo. Es nespēju sazināties ar dēmoniem vai eņģeļiem, bet ir vēl citi kritušie.
Atceros mums par viņiem stāstīja sagatavošanā – viņus nedala eņģeļos un dēmonos vai labajos un sliktajos. Tur visi ir vienlīdzīgi!
