local-stats-pixel

Salauztā*481

 168  0

Iemigu Deivida apskāvienā, elpojot viņa smaržu un ķermeņa siltumu. Kad atkal atvēru acis, es biju istabā viena un aiz loga iestājās tumsa.
Pārcēlusi kājas pāri gultas malai, devos noskaidrot, kā klājas pārējiem. Mana sirds vēl aizvien līksmoja par Deividu, āda joprojām kņudēja vietā, kur Deivids bija to skāris un no manis ārā lauzās nerimstošs prieks.


Bet bija taču vēl Vils. Vils, kurš mani gaidīja atgriežamies. Vils, kurš sagādāja man guļvietu. Vils, kurš cer, ka atkal būsim kopā.
Mans smaids pamazām izplēnēja un seja ieguva raižpilnu izteiksmi. Es nezinu, ko iesākt.


Kad tuvojos virtuvei, no tās varēja dzirdēt skaļu čalošanu. Tur atradās vairāk cilvēku, nekā biju iedomājusies. Bijīgi spēru soļus uz virtuves pusi.
Pirmais mani pamanīja Vils.
-Skat, kas mums ir pievienojusies! - Viņš līksmi iesaucās, liekot man izlīst no aizsega. Pie galda sēdēja apmēram divdesmit cilvēku. Dažāda vecumi, bet daudziem no viņiem bija ievainojumi.


Es vienīgā biju tērpusies lielā, bezformīgā kreklā, kuru, iespējams, bija iedevis Vils, tāpēc automātiski centos aizsegt kailās, zilumainās kājas.
Pamanīju Janu, kurš stāv pie loga, izmisīgi ieķēries palodzē.
-Jan? - Uzmanīgi uzrunāju vīrieti.
Viņš pagriezās un brūnganās acis ar zeltainiem lāsumiņiem pievērsās manējām.
-Jan! - Metos vīrieša apskāvienos, - Paldies tev par visu, ko darīji manā labā. Bez tevis.. - Man aizlūza balss, un es paslēpu seju vīrieša kreklā. Tai pašā nodriskātajā.
-Tā rīkotos jebkurš istabasbiedrs. - Viņš saspieda manus plecus.
-Tu biji vienīgais, kas man nepagāja garām. - Gandrīz čukstus runāju, es nevēlējos, lai apkārtējie dzirdētu.


-Viss ir labi. - Viņš atlaida tvērienu, taču viņa acis vēstīja, ko citu.
-Kas noticis? - Bažīgi vaicāju, lai gan tā nebija mana daļa. Es negribēju uzjundīt nepatīkamas atmiņas, es tikai centos palīdzēt..
-Kevinu neizglāba. - Jans nočukstēja, lūpām viegli notrīsot, - Es varēju viņu izglābt, bet es izvēlējos tevi. - Viņš turpināja runāt gandrīz nedzirdami.
Neticīgi vēros puiša izmisušajā sejā.


-Kāpēc tu glābi mani?- Mana balss skanēja neizteiksmīgāk, nekā parasti.
-Jo Deivids man nekad to nepiedotu, ja tu būtu palikusi tur. - Jans atbildēja un asarām mirdzot acīs, pagriezās pret logu.
Stīviem soļiem pagriezos pret pārējiem, kuri, elpu aizturējuši, lūkojās uz manu izbiedēto, bālo seju. Krampjaini noriju siekalas.
-Melānij, viss labi? - Vils piecēlās, lai apskautu mani, bet ar rokas žestu apturēju viņu pusceļā. Vīrietis apsēdās atpakaļ savā vietā un nervozi notrausa no biksēm neredzamus putekļus.


Dziļi ieelpoju, taču visa apkārtne saplūda karuselī. Redzēju, kā Deivids atbīda krēslu un nāk manā virzienā.
-Kāpēc tu neļāvi viņam glābt savu draugu? - Ierunājos drebošā balsī.
-Tāpēc, ka Kevins bija neārstējami slims. - Viņš atbildēja, cenšoties aizlikt matu šķipsnu aiz manas auss.
-Bet viņam bija iespēja dzīvot. Kā tu.. - Man aizlūza balss, - Tu esi nezvērs! - Pēkšņi pieklusinātā balss pārauga sēcošā kliedzienā.
-Mela.. - Vīrietis centās saķert mani, bet es sāku dauzīt pa viņa krūtīm kā nepieradināms zvērs.


-Kur tu pats biji, kad man tevi vajadzēja?! Kur? - Turpināju aurot, liekot pārējiem neizpratnē sačukstēties.
-Es glābu Žannu. - Viņš vēsi atbildēja.
-Tie ir tikai tavi sasodītie attaisnojumi!- Dusmās mana seja piesarka.
Pagriezos uz papēža un pēdām sitoties pret auksto grīdu, metos prom.
-Kāpēc, pie velna, tu nekad nespēj samierināties, ka kāds tavā labā izdara kaut ko labu!- Dzirdēju Deivida balsi, taču ignorēju to.


Atvēru durvis un plānajā kreklā metos ārā. Vasara pamazām mainījās uz rudeni, taču ārā bija pietiekami silts.
Aizskrēju līdz laipiņai un apsēdos ūdenim tik tuvu, ka gandrīz to aizskāru ar basajām pēdām. Sāku kliegt kā ievainots zvērs.


Arī es pazinu Kevinu. No sākuma viņš šķita iedomīgs un lecīgs, bet patiesībā Boriss un slimnīca viņu bija salauzuši līdz kaulam. Viņa čaula bija asa un dūra pirkstos, bet dvēsele - maiga.
Es solīju, ka dabūšu viņu ārā. Es atceros viņa skatienu un bālgano ādu. Es viņu pievīlu un jūtos vainīga arī Jana priekšā. Es taču Janam nenozīmēju neko. Es nepazinu viņu jau divdesmit gadu un mums nebija kopīgu bērnības atmiņu.


Iekodos savā dūrē. Mani plosīja nelietīga doma, ka es atrodos šeit. Varu paskriet, pakliegt, izrādīt emocijas, bet Kevins ne. Triecu dūri pret cieto koka laipu, noskrāpējot ādu uz pirkstu kauliņiem.
Kāda rokas mani apskāva no aizmugures un piekļāva manu muguru pie savām krūtīm.


-Nevaino sevi visā. Man viņa pietrūkst tāpat kā tev, lai gan tu viņu pazini pavisam neilgi. - Jans ierunājās klusā, patīkamā balsī.


Paskatījos vīrietī, viņa acis dīvaini mirdzēja Mēness gaismā, un es cieši apskāvu viņu. Tā nu mēs ilgu laiku sēdējām, klusēdami, nebilzdami ne vārda, pieminot Kevinu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

emotion

 0  0 atbildēt