Stāvēju pie Marijas gultas un uzlūkoju gulošo sievieti. Viņa bija tik skaista, lai gan zilumaina un ar brūcēm. Viņas skaistums vienalga lauzās uz āru, piepildot visu istabu.
Man bija bail pieskarties viņas bālajai rokai, kurai apkārt bija apvilkta caurspīdīga āda ar sīku zilganu vēnu tīklojumu. Man bija bail, ka viņa pamodīsies, un man nāksies viņai visu paskaidrot. Paskaidrot, ka esmu neprātīgi iemīlējusies viņas vīrā.
Es nezinu, cik ilgs laiks pagājis, kopš patriecu Vilu, kurš centās mani dabūt prom no Marijas. Apsēdos uz aukstās grīdas un piespiedu ceļus pie pieres. Es nevaru Deividam teikt, ka šeit ir Marija, jo tad viņš... Viņš izvēlēsies viņu.
Taču es nevaru klusēt mūžīgi, jo, ja ne es, tad Vils agrāk vai vēlāk pateiks to pats, un es palikšu kā tāda muļķe un zaudēšu pēdējās pašlepnuma paliekas Deivda acīs.
Sieviete turpināja gulēt, miegā gandrīz nedzirdami elpojot. Viņas krūškurvis tik tikko nemanāmi cilājās, viņa izskatījās neticami mierīga, lai gan pēc rētām spriežot, piedzīvojusi, ko šausmīgu.
Piecēlos kājās un notīrīju bikses, uz kurām bija paspējuši nosēsties putekļi un smilšu graudiņi. Klusiem soļiem devos prom no Marijas istabas.
Es vēlējos aiziet līdz drupām, varbūt man izdotos kaut ko sameklēt, kādu lietu vai pierādījumu, kas būtu izdzīvojis pēc sprādziena. Un es vēlējos pabūt viena.
Nokāpu pa kāpnēm un devos uz savu istabu. Atverot durvis, manā gultā sēdēja Vils. Viņš satrūkās, ieraugot mani un lūkojās man pretī ar neveiklu sejas izteiksmi.
-Ko tu te dari? - Jautāju asāk, nekā vēlējos.
-Mela, mums vajag parunāt. - Vils pienāca pie manis un saņēma manas rokas savējās.
-Nē, ne tagad. - Izrāvu rokas no viņa tvēriena un centos sameklēt citas drēbes.
-Labi. Kāpēc tu no manis nemitīgi izvairies un slēp kaut ko? - Vils sēdēja, sasprindzinājis žokli.
-Ko es slēpju? - Pagriezos pret viņu un nikni vaicāju.
-Kā tu pazīsti to meiteni?! - Vils nerimās, - Es redzēju, ka tu viņu pazīsti, tāpēc arī noģībi! - Vils pacēla balsi.
-Es pazīstu viņu, bet nevaru tev teikt, kā. Es vēlāk visu paskaidrošu. - Runāju mierīgākā tonī.
-Neitcu. Melānij! - Vils sagrāba manu roku tik stipri, ka šķita, ka apstāsies asinsrite. Sāpēs iekliedzos, - Tu esi man parādā. Es tevi izglābu, rūpējos par tevi, gādāju tev dzīvesvietu un viss, ko prasu pretī, ir rūpes vai vismaz kaut kas līdzīgs mīlestībai. - Viņš runāja čukstus, liekot man saviebties.
-Es tevi nemīlu, un varu aiziet jebkurā laikā. Pat tagad. - Uzkliedzu uz izrāvu roku no tvēriena.
-Mela...- Vils iesāka, -Paliec. Piedod. - Viņš sāka man lūgties.
-Liec mani mierā! - Izskrēju no istabas, aizcirsdama durvis viņam deguna priekšā.
Pagriežoties, uzskrēju virsū Deividam.
-Piedod. - Nomurmināju un devos tālāk. Es nespēju viņam ielūkoties acīs. Ne šobrīd.
-Melānij.. - Viņš panāca mani uz apgrieza pret sevi, - Kā tu varēji man to nodarīt, zinot, cik ļoti es tevi mīlu? - Viņš jautāja. Es nesapratu, kas notiek.
-Tu esi jucis. -Nomurmināju un pagriezos, lai dotos līdz drupām.
-Kur tu ej? - Deivids nelikās mierā.
-Man vajag aiziet līdz drupām, man... vienkārši vajag pabūt vienai. - Pa pusei meloju, jo viena tiešām vēlējos pabūt.
-Es iešu tev līdzi un pa ceļam tu man visu izstāstīti. - Viņš apņēmības pilns teica un satvēra manu roku.
Es biju nogurusi no bēgšanas un man tīri labi patika viņa pieskārieni.
-Labi. Labi, es tev visu pastāstīšu. - Nopūtos un ļāvu Deividam noskūpstīt manu pieri.
Ar viņu es jutos droši. Kā mājās, bet zināju, ka drošības sajūta nebūs uz ilgu.
