Literatūra ir mans vaļasprieks. Nenopeliet.
Pirmā daļa manā profilā. Ja gribas vēl kādu, sakiet!
Droši komentējiet. Man interesanti paklausīties, ko iesaka
P.S. Kļūdas ir. Pati zinu. Bez tām rakstīt neprotu.
Šaha laukums.
Šodien man paliek sešpadsmit. Ja tēvs vēl būtu dzīvs, man būtu draudzene un māte, un es dzīvotu pāris gadsimtus atpakaļ, tad būtu grandiozas svinības, bet tas tā nav. Man nav mātes. Tēvs ir ārpusē asins kausam un arī draudzenes man nav. Pašlaik es dzīvoju pat pagātnē. Ienīstu to. Citās ģimenēs kad iestājas sešpadsmit ir savādāk. Ir pirmais skupsts no meitenes puses, gauži lietas asaras no mātes, un padomi kara mākā no tēva. Mūsu mājā tā nav. Mani brāļi labi apzinās, ka es miršu. Viņi par to neraud - es aizliedzu. Asaras zēniem nepiedienas. Nav neviena, kurš man vēlētu veiksmes, jo sīkie labi saprot, ka man tā tāpt nesmaidīs. Nav arī neviena, kas būtu mācījis mani kā uzvesties cīņā. Jau kopš mātes nāves esmu patstāvīgs.
Pašlaik gan ir agrs rīts. Priecājos. Laikam. Zini, tu, kas lasi, mums šeit nav iespēja noskatīties saullēktu. šeit mēs neredzam nedz teiksmaino rozā nedz arī zelta maliņu, neko. Mēs esam kalna iekšpusē. sauli pamanām, kad tā ir jau vienā no debesjuma augstākajām vietām, un pavadām vēl pusē dienas. Tu pat nezini, kā tev nolaimējies, ka to redzi. Izbaudi, kamēr vari. Izbaudi, jo es nevaru, nevaru un nekad nevarēšu...
Tieši trīs sitienos atnāks galdnieks. Viņš pateiks kuram karalim un kuriem kaulieņiem es piederu. šajā turnīrā sacentīšoties kāds vēl nezināms spēks. Neviens nav īsti pārliecināts par kāda no jauniņo izredzēm uz dzīvību. Tas ir pat labi. Negribās, lai brāļi pārlieku saceras. Cerams saprotat, ka šis bija sarkasms. Būtu jauki jel vienu reizi dirdēt no tiem, tiem, tiem spēlmaņiem vārdus - mēs atturējāmies. Jūs tomēr paliksit dzīvi. Nu tad! Kausu pie lūpām un uz drošu nāvi! Protams, ka kausā iekšā nav vīns vai alus - tik izmisis es vēl neesmu, un arī atļauties nevaru ko citu kā vien ūdeni, bet tik un tā - sešpadsmit un nāve jau jānosvin ir! Ha!
