Reiz...2

... bija mazs cilvēciņš, kurš neko nezināja. Viņš paaugās garumā, bet neko nezināja. Viņš paaugās platumā, bet neko nezināja. Viņam piederēja ala, bet neko citu viņš nezināja. Šī ala bija tumša, bet to cilvēciņš nezināja. Bija pusdienlaiks, bet to viņš nezināja. Viens pedofīls gāja gar alu, bet viņi viens par otru neko nezināja.
Alai bija durvis, durvīm slēdzene, bet visam priekšā- milzīgs akmens, bet to durvis nezināja. Kāpēc, lai durvis jel ko zinātu?
Cilvēciņa ala atradās pretī ciemam. Ciems atradās pretī kalnam. Kalns bija veidots no smiltīm, akmeņiem un stikla. 100 reizē lietus aizskaloja smiltis. 531 reizē lietus aizskaloja vēl nedaudz smilšu. 642 reizē lietus pāršķēla akmeni, kas stāvēja aiz stikla, kas veidoja vienu no alas sienām, kura bija vērsta uz ciema pusi. Alā iespīdēja gaisma un cilvēciņš ieraudzīja- neko. To pašu, ko viņš nojauta, tikai neatļāvās iedomāties tik tukšu neko. Tikai telpa un vairāk smilšu.
Cilvēciņš paskatījās pa saplaisājušā akmens spraugu un redzēja citu cilvēciņu. Skaistu meiteni. Meitene nepamanīja cilvēciņu. Viņš noskuma. Viņš nekad nebija noskumis, jo nezināja... Viņš nekad iepriekš nebija priecīgs, jo nezināja skumjas.
Cilvēciņš vēlējās tikt ārā pie meitenes, bet viņš nezināja kā to izdarīt. Viņš tikai redzēja, ka meitene attālinās un tas mazais punktiņš pie horizonta izgaist. Nākamās 3 dienas bija garākas par visiem šiem neziņas gadiem. Cilvēciņš nesaprata, kādēļ tā ir noticis ar viņu, kamēr citi ir brīvi un kopā...
Ja vien kāds to viņam paskaidrotu, ja vien kāds rastu cerību viņā, ja vien viņš saprastu, ka šīs 5993 dienas bija vajadzīgas, lai parādītu to mazumiņu, kam patiešām ir nozīme. Cilvēciņš vēl būtu.