3. nodaļa
Es satraucos. Par laimi ne tik ļoti kā Rūta. Viņa vienmēr ļoti satraucās. Vismaz tagad viņai ir iemesls to darīt. Tas bija muļķīgi. Mēs pazudām mežā, kuru pazīstam kā savu kabatu. Sajūta bija tāda, ka mēs būtu iegājušas svešā mežā.
Es mēģināju Rūtu nomierināt : - Vismaz mēs drīkstam nebūt mājās līdz astoņiem. –
- Tagad ir četri – viņa drūmi atbildēja. Tas bija slikti. No viņas skata punkta. Četras stundas viņai bija maz. Ļoti maz. Es nezināju ko iesākt. Iet uz ziemeļiem? Nē, mūsu māja neatradās uz ziemeļiem no meža. Es vispār nezināju uz kuru pusi no mūsu mājas ir mežs.
- Ejam uz ziemeļiem- es teicu Rūtai. Viņa piecēlās un grasījās man sekot kad pēkšņi Lara ierūcās.
- Ko viņa grib? – es Rūtai jautāju.
- Nezinu. Pagaidi, Lara tak zina ceļu. Viņa droši vien grib pateikt, ka tas nav pareizais ceļš. – Rūtas acis iemirdzējās. Nu, bet, protams, ka tā bija! Lara palēcās un skrēja uz (kā man šķiet) Austrumiem. Mēs viņai sekojām.
Cerības stariņš izdzisa. Mēs jau gājām kādas, divas stundas? Nezinu! Bet man šķiet, ka mēs ejam mežā iekšā dziļāk. Lara nezināja ceļu. Pēc kāda laika to saprata arī Rūta. Mēs apsēdāmies uz kāda koka saknēm. Mums negribējās sēdēt sniegā. Jocīgi... Lara izskatījās laimīga. Pulkstenis bija jau kādi septiņi noteikti. Bija jau tumšs. Pa šitādu tumsu mēs neko nesaredzēsim! Rūta sāka raudāt. Arī man nāca raudiens, bet es savaldījos. Rūta bija trausla. Viņa nekad uz nevienu nespēj ilgi dusmoties. Lara redzot Rūtu raudam iesmilkstējās. Lara rādīja lai viņai seko. Bet Rūta jau bija zaudējusi uzticību Larai. Nāca tumšāks, un tumšāks un tumšāks. Droši vien pulkstenis bija jau desmit. Mūs noteikti meklē. Ja tiksim mājās būs bēdīgi gan man, gan Rūtai gan Larai. Man nāca miegs. Miegs nāca arī Rūtai un Larai. Pēkšņi man galvā ienāca visstulbākā, muļķīgākā un bīstamākā doma pasaulē. Es šo domu aizdzinu, bet izskatās, ka arī Rūtai šī doma bija ienākusi prātā, bet Lara šo domu jau izpildīja.
Nekas cits neatliek kā vien... palikt šai mežā pa nakti. Rūtai tas nebija jāsaka. Viņa jau saprata. Viņa iekārtojās uz koka saknēm kas bija gadu gaitā augot izveidojušas tādu kā gultu. Godīgi sakot, divas gultas. Arī es iekārtojos uz koku saknēm. Pēdējā doma, kas ienāca prātā pirms aizmiegu bija : „Diez vai mūs nesaplosīs meža zvēri?”
***
Man par brīnumu mēs rītu sagaidījām. Es piecēlos, izberzēju acis un paskatījos uz māšeli. Viņa tikko pamodās un izskatījās laimīga. Tāpat kā Lara.
Māsa sacīja : - Es šeit gulēju pat labāk nekā savā gultā! –
To es nenoliegtu. Arī man šeit patika gulēt. Mežs bija tik svaigs!
Mēs uzreiz pieceļoties turpinājām iet. Tavu brīnumu! Tur bija arī mājas! Es paskatījos uz Laru un Rūtu. Lara dusmīgi rūca, bet Rūta izskatījās nobijusies. Es droši vien biju tikpat bāla.
*Stāsts balstīts uz PATIESIEM notikumiem :)*
