Njāām... piedodiet, ka tik vēlu. :)
20. nodaļa.
Mēs visi vienkārši smējāmies, jo dzīve bija laba.
Pēkšņi es iekliedzos : - RŪTA TAVA ROKA! –
Viņa paskatījās.Tā bija ugunskurā, bet viņa neko nejutu. Rūta izņēma roku no uguns un tai nebija pat skrambiņas. ‘’Uguns, kas deg, bet nesadeg’’. Tas pats bija ar citiem priekšmetiem un citām Rūtas radītajām ugunīm. Priekšmeti arī nesadega no manu šķiltavu uguns.
Es nopūtos. Ja reiz mēs izbaudām vasaru, tad to vajadzēja pēc pilnas programmas. Mēs šeit varam palikt trīs dienas. Pērkons jau ir bijis. Iesim uz tuvējo ezeru no kuras Rūta ņēma ūdeni un peldēsimies. Ar basām kājām arī varēsim staigāt un šūpoles mums arī ir. Mēs vienkārši sēdēsim un izbaudīsim dzīvi. Kad es to visiem pateicu visi bija tik laimīgi. Es ar pašapmierinātību gāju gulēt. Nenozīmīga diena. Pie manis pielaidās mana mazā mīļā pūcīte Hedviga.
Mani pamodināja Rūta, Lara, mana pūcīte un visi pārējie. Visi bija priecīgi.
- Kāpēc mēs tik agri ceļamies?- es jautāju.
- Ir divpadsmit no rīta – Rūta teica.
- Un kāpēc tad mums tik agri jāceļas?-
- Lai paēstu un dienas karstākajā laikā vai stundu vēlāk varam peldēties – viņa atteica un aizgāja turpināt cept gaļu.
Es jau gribēju ko jautāt, bet Rūta man pateica : - Neburšana ir visas spējas uz pasaules apvienotas vienā. Tāpēc tā arī ir tik nāvējoša, bet ne jau par to stāsts. Es ar neburšanas palīdzību mums katram atteleportēju peldkostīmus. Ā, un starp citu, Alise tev arī ir noliktava.-
Jauki! Man nebija ko teikt. Diena ir sākusies vienkārši brīnišķīgi un man kā tāds sīkums tiek atklātas jaunas spējas. Mežs tik tiešām izmaina cilvēku.
Bijām paēduši. Tagad mums bija jāizdomā ko darīt pa brīvo laiku. Mēs domājām uztaisīt laipu, bet to jau Rūta uztaisīja ar vienu rokas vēzienu. Un Armīns arī iekāra virvi pie dīķa. Jānis pārkāra šūpoles un man vairs nebija ko darīt. Pēkšņi man galvā ienāca doma. Izklausījās ne īpaši gudra, bet mēģināt varēja.
- Rūta tu man iemācīsi vilku valodu. Man vajag tikai gaudojumu kas nozīmē `kur- tu-esi?` -
- Varu, bet tam vajag atsevišķu dienu priekš, orientācijas,- viņa mierīgi atbildēja.
Nu un ko lai tagad dara? Mēs jau pārģērbāmies peldkostīmos. Rūtai bija kopīgais peldkostīms zaļā krāsā un ar zilām strīpām. Viņa izlaida matus, kuri saulē spīdēja kā zelts. Man bija spilgti zaļš divdaļīgais peldkostīms. Armīnam un Jānim bija melnas peldbikses. Tagad mēs varējām iet peldēties. Es tā pa drusku, pa drusku gāju ūdenī, jo man no sākuma likās auksts, bet Rūta uzreiz tur ielēca no laipas. Jānis darīja tāpat kā Rūta, bet Armīns tikai stāvēja malā un nezināja ko darīt iet iekšā, vai skriet iekšā.
- Silts!- Rūta ar Jāni kopā iesaucās.
Nu lai tā būtu. Mēs ar Armīnu ieskrējām. Auksts, auksts, auksts! Ar kādu trešo reizi es jau biju ūdenī un mēs peldējāmies. Rūta ienira un iznirdama teica lai ūdenī atveru acis. Es ieņurkoju un atvēru acis. Tas bija tikpat kā tu atrastos ārpus ūdens, bet pats ūdens arī bija elpojams. Rūta ieņurkoja līdz pašai dzelmei, bet es pateicu visiem par to ko Rūta izdarīja ar ūdeni. Mēs jau gribējām izlīst, bet parādījās Rūta.
- Tālāk ir saliņa. Mēs varam līdz viņai aizpeldēt, jo tur ūdens būs siltāks, – viņa teica.
Mēs ņurkojām. Rūtas mati izskatījās kā nāriņai. Var redzēt, ka tas Jānim aizmigloja acis. Arī viņš bija iemīlējies.
Mēs uz saliņas šļakstījāmies un ņurkojām tai apkārt. Mums pēc kādas stundas apnika un mēs peldējām atpakaļ. Mēs šūpojāmies un zēni rādija trikus ar virvi lecot ūdenī. Bija mūsu kārta. Rūta gāja pirmā. Viņa iešūpojās un ar gaisa palīdzību (to varēja saprast) uzmeta salto un kūleni.
- Tu mānījies! – es aizrādīju.
Bija mana kārta. Man nebija bail. Es iešūpojos un atlaidu virvi. Man neviens kūlenis gaisā nesanāca jo es nemācēju. Patiesībā jau Rūta arī nemācēja, bet viņa mānījās. Tā šī diena arī pagāja. Es jau varētu stāstīt vēl un vēl, bet bija arī svarīgāki notikumi.
