Sveiki! Nāku atkal ar nākamo daļu. Šī jau garāka. Bet lieta tāda ka šo stāstu domāju es ar FunkyFish un tapēc mēs šo stāstu liksim uz pārmaiņām. Kad liks viņa viss būs no Alises skata punkta. Paldies.
2. nodaļa
Mūsu pirmais sniegs vienmēr beidzas ar smiekliem, sniegotu Laru un dusmīgiem vecākiem. Jā, smiekli liek viņus aizmirst. Kā es gaidīju skolu! Ne jau lai mācītos bet gan lai tiktu prom no šīs vietas. Es biju liela sapņotāja. Un visos manos sapņos es vienmēr devos kautkādos piedzīvojumos. Un par ģimeni visos sapņos nekas nebija teikts. Alise man vienmēr pārmet ka es par daudz sapņoju. Ja vajag es pat varu aizmigt kājās stāvot. Bet nu Alise pati nenoliedz ka grib uz skolu. Viņa tak ir tā kurai jāorganizē klases dzīve. Viņa bija klases vecākā bet es biju skolēnu padomē. Visi saka ka ar mums ir jautri.
Pagāja kāda stunda kamēr es saķemmēju savus blondos matus. Es vēl projām brīnos par savu neatlaidību. Es jau 13 gadus viņus negriežu un kārtīgi ķemmēju un pinu bizēs. Tur pretim Alise kas pēdējo reizi savus matus apgrieza 7 gadu vecumā tikai pāris reizes izlaida ķemmi caur saviem tumši brūnajiem un bija gatava. Visi uzreiz varēja pateikt ka mēs esam māsas. Mums bija identiski vienāda acu krāsa – gaiši zila.
* * *
Nākamais rīts bija kā parasti. Man īgns prāts, Alise vispār velns vien zina cikos ceļas un uzbāzīga ome. Pareizi, man un Alisei nav mājasdarba. Tas nekas gan jau Madara iedos norakstīt. Vismaz Lara ir priecīga. Jo ja laukā ir sniegs tad vecāki laiž viņu iekšā. Vismaz viņa nesēž pie cilvēku kājām, neskatās acīs un neprasa ēst. Uz galda jau stāv maizītes. Klasiskās gaļas maizītes. Tās man ar Alisi bija mīļākās. Vēl tur stāvēja aveņu ievārijuma maize un medus maize. Jā, arī tās dažkārt parādās uz šķīvja. Es ielēju ūdeni un sāku ēst savas gaļas maizītes.
- Kur Alise tik ilgi? Viņai modinātājs ir uzlikts? – jautāja ome.
- Neuztraucies es tūlīt to nokārtošu....ALISE, AVEŅU IEVĀRIJUMA MAIZĪTES UZ GALDA! –
Nostrādāja! Nepagāja ne 5 minūtes kad viņa jau bija lejā un ēda savu aveņu ievārijuma maizīti. Saģērbāmies un gājām uz pieturu. Te bija arī skolas busiņš. Skola no mums atradās tālu, tālu. Mēs dzīvojām aptuveni pie meža.
Skola bija maziņa. Klasē 11 bērni. 6 meitenes un 5 zēni. Ar mūsu skolotāju nebija jautri. Viņa bija vēstures skolotāja un gribēja braukt tikai uz muzejiem. Bet šodienas klases stundas paziņojumi satricināja visus.
- Mēs brauksim uz mežu – teica skolotāja. Uz mežu? Tik tiešām uz mežu? Apkārt klasē bija troksnis. Visi pārsprieda tik tiko dzirdēto. Uz mežu? Tālākā vieta kur viņi ar klasi bija bijuši bija tuvējais muzejs. Tas bija kas neticams!
Pēkšņi man no mutes negaidīti iznāca jautājums : - Skolotāj, vai mēs drīkstam ņemt līdzi mūsu suni? -
- Protams jūs dzīvojat pie tā meža, kapēc ne? – viņa atbildēja.
Pagāja kāds mirklis un visi apklusa.
Pēkšņi skolotāja pateica otro ziņu : - Iepazīstieties ar Jāni! -
Klusums. Nu ko, vismaz tagad mums ir 6 meitenes un 6 zēni.
* * *
Nākamajā rītā mēs cēlāmies vēlāk. Visi no skolas brauc uz mežu bet mēs jau tur gaidījām kopā ar Laru.
- Tā, tagad visi ievēro noteikumus, neskrien, nenoklīst vai nepazūd. Atcerieties šis ir mežs un jūs nedrīkstat traucēt meža zvērus. – teica skolotāja.
Nebija jēga to stāstīt jo visi jau bija mežā iekšā.
Jā, šo mežu mēs pazinām kā savu kabatu. Zinājām visus ceļus, upes, takas. Pazinām ik vienu koku, un zinājām kas šeit notiek. Šī ir īstā ekskursija!
Ekskursija gandrīz jau beidzās kad mēs atklājām ka Lara ir pazudusi. Mēs teicām skolotājai lai viņa brauc , ka mēs pašas aiziesim mājās. Līdz ko viņi bija prom mēs gājām mežā iekšā meklēt Laru.
Pagāja kāda pusstunda bet mēs Laru vēl nebijām atradušas. Mēs jau zaudējām cerību un gājām prom, kad pēkšņi man pie rokas kautkas pieskārās. Tas bija Laras purniņš. Lara bija atrasta, bet bija jauna problēma. Kādam tagad jāatrod mūs...
