1. nodaļa.
Zutis
Atverot acis es ieraudzīju savu ikdienu. Kārtējais aizsnaudiens matemātikas stundas laikā. "Vincent, vai tu neparādītu savu mājas darbu?'' skolotāja kā sazvērējusies uz mani skatījās. Es sažmiecu savu acu plakstiņus tuvāk it kā kaut ko sīku censtos salasīt un paskatījos viņai tieši acīs. Aiz šīs varonīgās skolotājas tēla es varēju saskatīt trauslu, bailīgu bērnu, kura pēc tā vien gaida kā kādam skolēnam iešņākt ar līneālu pa nagiem. Es turpinādams skatīties viņai acīs lēnām sāku grozīt galvu pa labi, pa kreisi un tad es klusi izdvesu skaņas: "Man nav!" "Dienasrgāmatu!" Viņa varonīgi man pieprasīja. Es turpināju grozot galvu, skatīties viņas acīs un atkal izdvest skaņu: "Man nav!" Klases biedri nedaudz sāka ķiķināt. Skolotājas acīs es saredzēju neveiklību, bet ārienē viņa to neizrādīja. Kad es beidzot salauzīšu viņas raksturu? "Kā nav? Tev arī dienasgrāmatas nav?" skolotāja izbrīnīti prasīja, "tu beidz man te muļķi laist! Ejam pie direktora." Nu bija pienācis mans apkaunojošākais mirklis šajā stundā. Es sevi izvilku no savām domām un ackārtu, kas notiek. "Nē! Kapēc? Par ko?'' es izmisīgi prašņāju skolotāju. Manu klasesbiedru ķiķināšana pārvērtās par smieklu jūru. "Nekādu "bet", ejam!" skolotāja pašpārliecināti mani paņēma aiz auss un burtiski izvilka no klases.
Pusaudža dzīvesstāsts.10
Ejot ar skolotāju līdz direktora kabinetam es viņai lūdzos, lai viņa mani neved, ka es tā vairs nedarīšu un tādā garā! Ieejot direktora kabinetā mūsu acis pamanīja, ka direktora nav kabinetā un es viegli nopūtos. Vieglprāti es pagriezos pa 180 grādiem un jau grasījos iet, prom, kad skolotāja mani parāva aiz krekla un sacīja: "Uz kurieni, tad tu grasies doties? Tu paliksi te pat un gaidīsi direktoru!" "KO? Ew, nu comoon, tas gan nav godīgi, man šodien bija sarunāts ietusēt ar draugiem!" es nopūtos. Skolotāja mani ar nevainīgu skatienu nosēdināja vienā no krēsliem, kurš atradās direktora kabinetā un lika sēdēt, līdz viņš atnāks. Skolotāja aizgāja. Tā nu es tur sēdēju. Pa brīžam no kabatas izvilku savu telefonu, bet nu arī tam bija baterija nosēdusies. Manuprāt, ka pat vienreiz es aizmigu. Te pēkšņi es izdzirdēju skolas zvanu. Ar cerību, ka tādi būs trīs, jo tad būtu ugunsgrēks konstetēts, tas bija tikai viens. "Nu forši! Stundas beidzās, bet man te jānīkst uz šī stūlbā krēsla!" es pie sevīm nolamājos. Tā nu es tur tupēju, kad jau gandrīz aiz garlaicības nosprādzis biju atvērās direktora kabineta durvis. Es jau nopūtos: "Nu tad beidzot!" Bet tā vietā, lai kabinetā ienāktu direktors, ienāca direktora vietniece un sacīja: "Puisīt, ko tad tu te sēdi? Direktora šodien skolā nav!" "KO? Nu bļēē..." es pie sevis nodomāju. Tā nu es izgāju no direktora kabineta nocirtis galvu uz leju, rokas kabatās un ar galīgu nelabvēlīgu garstāvokli un devos uz bufeti. Bufetē kluss un viss kā ar slotu bija izslaucīts.
Es sapratu, ka visu jau biju nokavējis un uzmaucis savu cepuri + nenormāli biezo jaku devos mājās. Izgājis no skolas izdomāju iet garām Zuša mājām. Zutis mācījās manā klasē. Viņš visiem krita uz nerviem ar savu kūltūru un dīvainajām biksēm, jo viņš bija aziāts vai kaut kāds savādāk šchībacainais un viņa īsto vārdu es joprojām nebiju iemācijies izrunāt. Bet viens gan bija skaidrs. Zutis bija pats labākais draugs brīžos, kad vajadzēja apreibināties. Es nezin kā viņš to dabūja gatavu, bet viņam vienmēr bija līdz kāda alus pudele un cigaretes. Piegājies pie Zuša sētas un ielūkojies tās iekšpusē es ieraudzīju pašu Zuti. ''Hey, vecais draugs, kapēc šodien skolā nebiji?'' es dzīvespriecīgi viņam uzsauc. "Cigaretes atkal vaig, ja?" viņš ar savu akcentu izlasīja manas domas. ''Numm... Vsp jā!'' Es pakasīju ar roku pakausi un stūlbi smaidīju. ''1,50ls!'' viņš izvilka paciņu no somas un man sniedzot sacīja. "Iepriekšreiz bija lats!'' es izbrīnīti atgādinājāu. "Sorry, krīze Latvijā!" viņš atkal nobumbulēja. "Nu lab, še tev!" es viņam iedevu naudu apmaiņā pret cigaretēm. Kad es jau grasijos iet prom viņš satvēra manu roku un sacīja: "Atceries! Rīt tusiņš pie Bīberpuikas. Un neaizmirsti, saprati?'' tad viņš mani atlaida un ļāva iet.
Nonācis mājās es saņēmu kārtējos jautājumus: Vai izmācijies? Kur tu biji? Kapēc tev soma tik smaga? un daudzās ziņas skype: kapēc neatbildi? Kā iet? Ko dari? Kur tu paliki?... Tā tas viss turpinājās līdz es nolūzu savā gūltā, kuru aizmirsu saklāt, bet tagad mani tas vairs neinteresē, jo esmu aizmidzis...
Tev patiks šie raksti
