Psihopātes dienasgrāmata 238

Par godu Lieldienām es centos pierunāt savu telefonu, publicēt, kādu daļu, jo citādi viņš man tāds dumpinieks.

'___

- Mēs varam kaut, kur aiziet. Es Tev parādītu labākās vietas šajā niecīgajā miestelī. - Bruno to pateica tā itkā mēs būtu pazīstami vismaz desmit gadu.
- Un, ja, nu es ar Tevi nekur neiešu? - jautāju.
- Tad mēs paliksim tepat un piesalsim pie šī soliņa. - viņš smejoties teica.
- Tu jau vari doties. Man aukle nav vajadzīga. - sacīju.
Brīdi Bruno neko neteica. Viņš tikai pacēla galvu un lūkojās mākoņos. Man patika šis klusums, tas nebija nospiedošs vai traucējošs. Kaut kādā ziņā man Bruno atgādina Raineru, lai gan, protams,es par Bruno neko daudz nezinu.
- No kurienes Tu te uzradies? - puisis pēkšņi pajautāja.
Nopūtos, man nebija ne vismazākās vēlmes runāt par sevi. - No galvaspilsētas.
Bruno iepleta acis pilnīgā nesaprašanā. - No galvaspilsētas? Kurš idiots brauc šurp no galvaspilsētas? - tad puisis saprata, ko pateicis centās labot situāciju.- Piedod, bet tas tiešām šķiet galīgi crazy, braukt šurp no pašas galvaspilsētas, pie tam ar vienu mazu somiņu, un es varētu saderēt, ka arī naktsmītnes Tev nav.
- Nu, nav. - atteicu.
- Tu patiešām esi traks skuķis. Nu, kur izgulēties un ieēst siltu ēdienu es varu Tev dot. Nāc pie manis. Pēc tam redzēsim, ko darīt lietas labā. Bet, tagad es Tevi pabarošu un izguldīšu. - viņš sacīja.
- Es nenakšņoju pie svešiniekiem. - noteicu.
- Ak, mēs vairs neesam sveši. Mans vārds ir Bruno un Tevi sauc Mia.- puisis pateica.
- Kā Tu zini? - jautāju.
- Nellija pateica. - Bruno paskaidroja.
Nu, protams, šī miestiņa lielākā pļāpu kule. Viņa, ja varētu , tad visu pasauli aizrunātu. Diez vai šajā vietā ir, kāds noslēpums, ko šī sieviete nezinātu.
- Tad Tu nāksi pie manis? - puisis jautāja.
- Tev nebūtu aizķērusies, kāda cigarete? - pavaicāju.
Bruno neko nekomentējot, izvilka paciņu un sniedza man smēķi.
Aizpīpējusi cigareti sacīju puisim.- Es nākšu pie Tevis, bet, lai Tu nesacerētos, es nākšu, jo vēl vienu nakti zem klajas debess, es laikam neizturētu. Pie tam, silts ēdiens arī noderētu.
Puisis izbolīja acis. - Ak, tad tāpēc Tev vēl arvien matos skujas saķērušās. Es domāju, ka tas tāds pilsētnieku jaunākais modes kliedziens.
Ātri izbraucu ar roku cauri matiem. - Nav tur nekādu skuju.
- Es tikai ākstos. Tu izskatītos pasakaini arī ar skujām matos un kastaņiem kabatās. - Bruno nopietni teica.
Izvilku no jakas kabatas pāris kastaņus un mēs abi iesmējāmies.
- Viss, tagad man šī kastaņu meitene noteikti jāved mājās. - viņš teica un saņēma mani aiz rokas.
Es nepretojos. Vārds "mājas" lika sirdī ielīt savādam siltumam.

Mēs gājām pa smilšu ceļu līdz mājai, no kuras skursteņa jau tālumā varēja redzēt ceļamies dūmus. Mums ieejot sētā un aizverot vārtiņus, ierējās suns.
- Mierā, Duksi! Labs suns. - puisis uzsauca un suns atkal paklausīgi ielīda atpakaļ būdā.
Ārdurvis nebija aizslēgtas un jau ieejot koridorī varēja sajust piparmētru tējas un ceptu kartupeļu smaržu. Turpat noāvu savas kedas un man sametās kauns, jo no cauruma zeķē līda ārā īkšķis ar pusnolupušu tumši zilu nagu laku. Bruno tam šķietami nepievērsa uzmanību.
- Vecmāmiņa pacentusies. - viņš noteica.
Nebiju sagatavojusies, ka man būs jāiepazīstas vēl ar kādu. Kā lasīdams manas domas Bruno sacīja. - Vecmāmiņa mums ir visu sagatavojusi, bet tagad pati jau guļ. Viņa ir gaužām veca, tamdēļ agri iet pie miera. Taču, rīt pie brokastīm Jūs noteikti iepazīsities.
- Kā viņa zināja, ka es arī būšu? - vaicāju.
- Viņa vienmēr visu zina. - Bruno noslēpumaini atbildēja, liktdams šķīvjos ceptos kartupeļus.
Gudrāka no šīs atbildes nekļuvu, taču ielēju mums abiem krūzēs tēju. Tikai tad sajutu, ka esmu galīgi nosalusi un visu manu ķermeni pārņēmis nogurums. Ēdot mēs neko daudz nerunājām. Pēc tam Bruno aši nomazgāja traukus un es uzlikusi kājas uz krāsniņas - ātri vien iemigu.
Kad pamodos, man ap pleciem bija aplikts mīksts pleds un pa virtuves logu es varēju vērot zvaigznes. Bruno nekur nemanīju. Blakus istabā dzirdēju rosību, taču negāju skatīties.
Pēc mirkļa virtuvē iekliboja sirma vecenīte ar izteikti zaļām acīm. Vienā rokā viņai spieķītis un otrā vilnas zeķes.
- Domāju, sirsniņ, šīs Tev noderēs. - večiņa sacīja.