local-stats-pixel fb-conv-api

Psihopātes dienasgrāmata 101

14 0

Kad pamodos, miteklis bija tumšs un kluss. Māsa, acīmredzot gulēja, bet man vairs nenāca miegs. Negribēju klabināt tējkannu, lai taisītu sev kafiju. Un man gribējās uzsmēķēt, lai gan dzīvojot pie Sjūzenas es pie cigaretēm tiku daudz retāk, jo maz izgāju no mājas, vēlmi pēc tām tas nemazināja. Lai gan ārā bija auksts kā ziemeļpolā un kedās manas kājas ātri kļuva kā ledusgabali, es devos pastaigā. Cilvēku uz ielām bija maz, vēl bija par agru, lai dotos uz veikalu vai darbu. Vienu brīdi šķita, ka uz ielas esmu viena vienīgā. Tā patiesībā, bija laba sajūta. Varēju klīst savās domās un neparko daudz nedomāt.Tad pie tuvējās spēļu zāles, kas bija vaļā visu diennakti pamanīju pāris puišus no, kuriem tad arī dabūju cigaretes.. Pat vairākas. Laikam viņiem žēl palika manis, ka es tā viena klīstu šādā aukstumā. Viņi jau šķita izgājuši tikai uzsmēķēt, lai pēcāk atkal nodotos azartspēļu radītajam kaifam. Pati nekad nebiju spēlējusi, taču varēju itin labi nojaust, kāda tā ir sajūta.

Pēc neilga laika devos mājās, jo patiešām sāka likties, ka manas pēdas vienkārši nokritīs. Kad pārnācu, māsa jau sēdēja virtuvē un dzēra savu ikrīta kafiju. Viņai priekšā atkal būs gara darba diena, kuras laikā jātiekas ar nesaprotošiem cilvēkiem, tādēļ es īsti nesapratu, kāpēc Sjūzena ceļas tik agri. Es viņas vietā gulētu gultā līdz pēdējam brīdim un tikai tad ātri skrietu dušā, laikam pat aizmirstdama par karstu dzērienu. Bet, tā bija mana māsa.... Viņa bija pārāk pareiza, lai atļautu sev par ilgu snauduļot un izlikties, ka darbs nekur nepazudīs. Šajā ziņā mēs bijām pilnīgi pretstati. Es pat nesapratu, ko gribu no dzīves, ko būtu gatava darīt katru dienu, astoņas stundas no vietas.

- Tu smēķē? - Sjūzija jautāja, kad man no jakas kabatas izkrita cigarete.

Vienkārši pamāju ar galvu.

- Gribu, lai zini, ka man tas nevisai patīk.. BET, vēlvairāk man netīk, ka Tu pazemojies un to draņķi prasi citiem uz ielas. Es Tev atstāšu naudu. Nopērc sev. Tomēr, zini, ka tas nebūs regulāri. Ja vēlēsies arī turpmāk bojāt savas plaušas, nāksies arī pašai pelnīt. - viņa sacīja.

Nopūtos, biju sagatavojusies daudz nopietnākai sarunai, bet māsa vienkārši nolika uz galda naudas banknoti. - Paldies. - nomurmināju.

- Par indi paldies, nesaka. - viņa tikai nosmējās un neko vairāk neteica.

Nomierinājos un ielēju arī sev krūzē karsti kūpošu kafiju. Laikam jau dzīve kopā ar māsu būs daudz harmoniskāka un vieglāka nekā biju iedomājusies. Viņa galu galā nebija mana mamma un arī ne vecmāmiņa, kura varētu izrādīt nepatiku par to, ka smēķēju. Tā, tomēr nebija zālīte un tās galu galā bija manas plaušas. Un godīgi sakot, cigarešu striļīšana bija nogurdinoša nodarbe, patiešām. No sākuma tie, kas apsvēra vai tiešām iedot kādu smēķi no sākuma novērtēja manu vecumu, tad apģērbu un tad to, vai es tiešām pati nevaru atļauties sev nopirkt, kādu paciņu. Un tad jau bija vēl lielākā daļa, kuriem vispār bija nospļauties par tādiem ubagiem, kāda biju es.

Māsai pakaļ atbrauca Klāvs. Viņš likās tāds pats kā pirmajā reizē, kad viņu ieraudzīju. Uzvalkā. Šķita, ka tāds ir viņa ikdienas apģērbs. Kurš gan, ar lielāko prieku katru dienu ģērbtos uzvalkā? Nu, labi es nerunāju par sevi. Man pašai nekad nebija īsti patikuši tie svinīgie tērpi - visas tās kleitas, žaketes un bikšu kostīmi. Kam tas viss? Es jutos ērti savās pidžammas biksēs, dzerot kafiju. Nu, varbūt, ja man būtu, kaut kur jādodas - es domātu citādi.

Klāvs man vienkārši padeva labrītu un Sjūzena atvadījās no manis. Jau tagad sagatavojos garai, garlaicīgai dienai. Kaut, kā, kad mājās bija māsa, māja izskatījās dzīvāka.

- Vari smēķēt tualetē. Tikai atver mazo lodziņu. - viņa vēl atvadoties noteica.

Redzēju, ka vīrietis nobola acis. Laikam, viņš netika manījis, ka Sjūzija atbalstītu pīpēšanu. Bet, es par to ilgi nedomāju. Izdzērusi kafiju, aizskrēju uz tuvējo veikaliņu nopirkt smēķus. Tas bija tik neierasti savādi, ka man jakas kabatā bija pašai sava cigarešu paciņa. Citiem tas varētu šķist smieklīgi, bet mani patiesi sajūsmināja tā sajūta, ka beidzot varēju aiziet uz veikalu, nolikt pārdevējai deguna galā naudu un palūgt, ko man vajag. Mana māsa patiešām bija lielisks cilvēks. Un šī vieta, kur tagad dzīvoju bija lieliska. Kad, tualetē vilku dūmu, domāju par to, cik dīvaini viss ir izvērties. Man beidzot ir savas lietas, sava istaba, sava gulta, savas cigaretes... Es varu jebkurā brīdī aiziet uztaisīt sev kafiju un tagad es sēžu uz poda un pīpēju.

Mazā telpa bija pilna ar ziliem dūmiem, taču es cerēju, ka Sjūzija par to pārāk nedusmosies. Pavēru plašāk lodziņu. Nekad nesapratīšu, kādēļ mazmājiņā ir vajadzīgs logs, taču šobrīd man tas nesa tikai labumu. Nevajadzēja stūķēt kājās kedas un triekties pa kāpnēm lejā. Nolēmu ieiet vannā. Ūdens kā allaž bija patīkami silts un es domāju, ka varētu tā sēdēt visu dienu.

14 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt