Es pamodos no rīta un apdomāju manu vakardienas sapni.
Super! Tagad viņš man rādās sapņos.
Es papurināju galvu, apģērbos un iegāju virtuvē.
„Labrīt,” es iesaucos.
Šoreiz virtuvē bija visi izņemot Maiku. Un paldies Dievam!
„Labrīt,” iesucās visi pārējie.
„Karlīn, sēdies un es tev pagatavošu brokastis,” noteica Lolita.
„Paldies,” es pateicos.
„Kur ir Maiks? Man ir vajadzīga palīdzība ar traktoru,” Raivo jautāja.
„Nezinu. Laikam guļ. Karlīn? Vari lūdzu viņu pamodināt?” palūdza Lolita.
„Jā, protams,” es atteicu.
Es izgāju ārā no mājas un devos uz trepju pusi. Es pieklauvēju pie durvīm. Klusums. Es pavēru durvis un iesaucos: „Maik?”
Neviens neatbildēja un es iegāju istabā. Maiks gulēja izpleties pa visu gultu.
„Maik! Celies! Raivo ir vajadzīga tava palīdzība,” es iesaucos.
Viņš kaut ko klusi nomurmināja. Es piegāju viņam klāt un papurināju viņu.
„Maik! Celies, augšā! Celies!” es viņu purināju.
„Karlīn? Tā esi tu? Pasaki citiem, ka esmu miris un, lai neaiztiek mani,” klusi nomurmināja Maiks.
„Beidz, Maik. Celies!” es iesaucos.
Maiks paņēma mani aiz rokas un es ievēlos viņam blakus.
„Karlīn, nomierinies. Paguli labāk. Tev nāks par labu,” noteica Maiks.
„Nē tev ir jāceļas. Lūdzu!” es smējos.
Maiks mani apskāva un paslēpa seju manos matos.
„Karlīn?” jautāja Maiks.
„Hmm?” es novilku.
„Kāpēc tev tik strauji sirds sitas?” Maiks interesējās.
Bāc! Nē! Samelo! Ātri!
„Man sāp sirds un, kad man tā sāp tad pulss paaugstinās,” es meloju.
„Stipri sāp?” viņš jautāja.
„Nedaudz. Un tagad celies,” es noteicu.
„Man slinkums,” niķojās Maiks.
„Nu celies!” es sacīju.
„Labi jau labi. Ceļos,” viņš atteica.
Es piecēlos uz kājām un Maiks piecēlās sēdus. Viņš izlaida savu roku caur saviem matiem. Maiks gulēja vienās apakšbiksēs, tāpēc kad viņš noņēma segu es neveikli pagriezos ar muguru pret viņu. Viņš iesmējās.
„Ko?” es jautāju.
„Tev ir kauns redzēt mani apakšbiksēs. Karlīn, nu tu gan esi paijmeitiņa,” viņš noteica.
Es sadusmojos un pagriezos pret viņu.
„Nav gan,” es dusmīgi iesaucos.
„Kā teiksi, princesīt,” noteica Maiks.
Maiks piecēlās kājās un atradās man tik tuvu, ka es sajutu viņa elpu.
„Ģērbies labāk,” es atcirtu.
Es izgāju no viņa istabas un devos atpakaļ uz virtuvi.
Super! Plusā viņš vēl uzskata, ka esmu nevainīga paijmeitiņa. Kaut arī tā ir taisnība.
Es apsēdos viruvē blakus Kerolainei un viņa pamanīja manu apbēdināto seju.
„Kas notika?” viņa jautāja.
„Nekas,” es atteicu.
„Beidz, es taču redzu, ka nav,” viņa klusi noteica tā, lai pārējie nedzird.
„Nu es redzēju tavu brāli puskailu un man sametās neveikli, bet viņš nosauca mani par paijmeitiņu un pasmējās. Nekas īpašs. Tas tā par ir patiesība,” es atteicu.
„Fui, pat iedomāties negribu. Kā viņš varēja tā pateikt?” sašutusi noteica Kerolaine.
„Tu ar viņu parunāji?” es vēlreiz pārjautāju.
„Jā. Viņš pielīda pie tevis?” jautāja Kerolaine.
„Nē. It kā. Nezinu,” es atteicu.
Es vairs neko nevarēju saprast. Es paēdu brokastis un aizgāju uz savu istabu. Man nebija omas domāt par notikušo.
Kerolaines skatapunkts:
Es izgāju no mājas un tieši satiku Maiku.
„Tu teici, ka tev viņa patīk,” es iesaucos.
„Un tev labrīt, mās,” viņš noteica.
„Es nopietni. Kā es varēju tev noticēt?” es sev jautaju.
„Bet tā arī ir,” viņš protestēja.
„Aha, protams,” es sarkastiski noteicu.
„Nē, nopietni,” viņš atkal pretojās.
„Tu viņai patiki, bet tagad es nezinu. Tu tikko nosauci viņu par nevainīgo, mazgadīgo skuķi. Tā ir patiesība, bet tomēr ir apkaunojoši to dzirdēt no puiša, kas tev patīk,” es sacīju.
„Es negribēju...” Maiks kaunīgs noteica.
„Bet pateici,” es atteicu.
„Iešu prasīt viņai piedošanu,” noteica Maiks.
