Princešu koledža #371

Aizsūtīju Amberai bildes un pēc prīža atpakaļ saņēmu sirsnīgu paldies. Pasmīnēju un noliku telefonu sev blakām. Deklans slapjš man metās virsū un mēs abi smiedamies iekritām uzkarsušajās jūras smiltīs. Mūsu izklaides iztraucēja blondā ragana.
- Mīļā, tev ir jauns kavalieris. - Rouzija izspieda mazus meitenīgus smiekliņus, uzmeta Deklanam koķetējošu skatienu un pastiepa roku, lai Deklans varētu to noskūpstīt.
- mīļais. - es teicu, pārtraukdama Deklana lēno liekšanos uz Rouzijas roku.
- jā mīļā. - viņš teica, pagriezdamies pret mani. Nezināju, ko darīt, tāpēc iesmējos uz uzsvienu uz viņa pleciem vēl vairāk smiltis. Viņš aplika roku man ap vidukli un mēs abi paskatījāmies uz Rouziju. Jutāmies patiešām neveikli, visi trīs.
- tu gribi, lai es tevi iepazīstinu ar Deklanu? - es pārtraucu. Rouzija mirkli klusēja. Patiesībā es vēl nekad nebiju redzējusi tik ļoti neveiklu un muļķīgu momentu ar Rouzijas līdzdalību.
- nu tāpēc es atnācu. Esmu Karolīnas iedzīvotāja un man ir jāzin visi tās iemītnieki. - Rouzija teica un noplātīja rokas.
- Nu tevi vēl nevar nosaukt par Karolīnas iedzīvotāju. - es teicu un pasmaidīju, ieskatoties Rouzijas acīs ar tādu skatienu, kas manā vietā pasaka visu, ko domāju par to čūsku.
- esmu Deklans - viņš teica, paspiezdams Rouzijai roku. Izskatījās, ka viņa nebija apmierināta ar pagaidām sasniegtajiem rezultātiem. Es tikai izsmejoši paskatījos uz Rouziju un noplivināju savus matus. Viņa aizgāja atpakaļ pie Ričarda gorīdama slaidās kājas un dibenu.
- Simpātiska meitene. Jūs esat draudzenes? - Deklans jautāja. Man gribējās izkliegt pa visu pludmali, ka es to maitu ienīstu un būtu gatava viņu nošaut un viņas līķi iemest okeānā, bet mana atbilde bija savādāka. Es pati nedaudz nobrīnijos, jo pat ja gribētu atriebības vārdā teikt, ka viņa ir mana draudzene, es to nedarītu, bet es to pateicu...
- Jā Dek, mēs esam ļoti labas draudzenes jau ļoti ilgu laiku. - izspiedu un ievilku dziļu elpu.
- Varbūt uzaicinam viņu un Ričardu paēst uz kādu labu restorānu. - Deklans teica apvijis smilšainās rokas ap manu ķermeni.
- Būtu jau laba doma, bet manai ģimenei Rouzija un Ričards ne visai patīk. - es teicu un ar rokām rādīju, ka nekas tomēr nesanāks.
- bet es teicu restorānā. Nejau ar tavu ģimeni... - Deklans smējās.
- nu labi. - es teicu ar samākslotu smaidu. Jāsāk kalt plāni šim vakaram....