Pērkondārdi pār zemi skan,
Visapkārt ļaužu čalas san.
Zibens plaiksna pārņem telpu,
Laupot katram dzīves elpu.
Vārnas no padebešiem pazudīs
Un gaismas spozme izdzisīs.
Gaiss kļūs kā miglā tīts,
Šī zeme būs vairs tikai mīts.
Žurkas bēgs, glābties tās steigsies,
Cerēs tās, ka varbūt veiksies
Palikt tām dzīvām kā pēc mēra-
Savu mēli tas snaikstīja kā Nāves ēna.
Nu ēna līdzīga pār pasauli ir nolaidusies,
Tauta bailēs tik nobijusies, ģīmī pārvērtusies,
Ka pēkšņi atskan smiekli dziļi-
Tie drebinātu pat Azraela pili.
Dzīvības bailes skar katru prātu,
Katru šūnu, katru tārpu.
Tās nešķiro nevienu-
Ne pēc dzimuma, ne nakti, dienu.
Tās sagrābj ikkatru savās ledus rokās,
Lai nelaimīgais slīktu mokās,
Kādas izjuta Vāczemes melnie,
Kad tos sabradāja kara kroņa velni.
Uguns pārskrēja pār cilvēku galvām,
Tverdams pēc tām, savām balvām.
Bezgalvas rumpji krita kā mušas,
Degdami....Lai tagad tie smird un pūšas.
Razr Hnds.
