Pārsteigums.
Bija pagājusi jau nedēļa kopš meitene bija saņēmusi zīmīti, bet skolā viņa neatrada neko nozīmīgu. Viņa ļoti labi zināja, ka viņai vajag vēl kādu norādi.
Šodien bija klases vakars ar palikšanu pa nakti skolā. Skolas koridori bija izgaismoti kā arī klase, kurā viņi apnetīsies. KArmena iegāja skolā. Viņa lēnā solī gāja uz kāpnēm, bet tad elektrība pazuda. Viņa pieķērās sienai un ar lēniem uzmanīgiem soļiem gāja uz priekšu. Viņa sajuta, ka šajā telpā nav viena un vismaz 3 cilvēki viņai ir apkārt. Karmena sajuta, ka šie stāvi tuvojas viņai.
Viņu kāds apķēra. Meitene zināja kam pieder šī siltās rokas.
-"Pārsteigums" Kamerons pie viņas auss nočukstēja. Viņa siltā elpa pieskārās arī meitenes kaklam. Zēns pielika pie meitenes mutes lakatiņu un uzsauca :"Deniss tagad."
Pēc tam iestājās tumsa.
Biezoknis.
Karmena pamodās ļoti ļoti tumšā telpā. Viņa meiģināja kaut ko saredzēt, bet viss bija pilnīgā tumsā. Viņa piecēlās sēdus kādā no ļoti čīkstošiem matračiem. Viņa sajuta telpas lielumu un kas apmēram kur atrodas.
Telpa bija ļoti maziņa pa labi no viņas atradās skapis, bet pa kreisi nakstgaldiņš. Skatoties uz priekšu bija durvis. Viņa šajā telpā bija jau kādu laiciņu, bet neviens nenāce, tāpēc viņa piecēlās un gāja uz durvju pusi. Viņa paraustija durvis, bet viņas bija ciet.
Viņa uzsita pa tām ar roku meiģinot tās sasaldēt, bet neizdevās. Viņa pa tām sita velreiz un velreiz un velreiz. Karmena bija izmisusi. Kāpēc manas spējas neiedarbojas? Ko Kamerons izdarīja ar mani? Karmena noslīga gar durvīm un pacēla roku. Viņai izdevās uztaisīt mazu mazu sniega vētru virs plaukstas. Tā tad manas spējas man vēl ir. Meitene nodomāja. VIņa sēdēja un skatījās mazajā, gaišajā sniega vētrā.
Durvis atvērās un viņa nokrija uz muguras. LAikam atspiežoties pret durvīm nebija laba doma. Viņai pāri pārkāpa Sems(KLases biedrs ar dzeltenajām acīm.). Sems Karmenai pastiepa roku, bet meitene to noraidīja. Viņa pati pierausās kājās un apstājās tā, lai skatītos viņa dzeltenajās acīs.
-"Ko Kamerons grib no manis? Un kur es atrodos?" Meitene jautāja.
-"KAs tev teica, ka KAmerons vēlas no tevis kaut ko? Tev ir jānāk ar mani." Sems noteica un gāja uz durvju pusi, bet Karmena neizkustējās, viņa meiģināja viņa kājas sasaldēt, bet viņai nekas nesanāca.
-"Es tavas spējas nobloķēju, tāpēc nāc ātrāk." Sems noteica.
Karmenai nebija citas izvēles. Viņa vēlējās tikt prom pēc iespējas ātrāk.
Sems viņu veda pa vairākiem kordoriem un katru reizi, kad ienācām citā telpā aiz viņa ieslēdzās gaisma. Sems viņa klātbūtnē bija satraucies, jo ne vienmēr viņa nobloķēšanas spēja ilga ilgstoši, un viņš zināja, ka KArmena ir spēcīgāka par viņu. Viņa bija daudz ātrāka un prasmīgāka.
Sems Karmenu ieveda kādā kabinetā. Meitenei pavērās mute, kad ieraudzīja, kas sēž pie galda.
-"Sen neesi redzēta." Vīrietis ap 25 gadiem KArmenu uzrunāja. Meitene bija satingusi. Viņa zināja, kas tas par vīrieti ir, bet tas nebija iespējams.
-"Meitiņ tu vari apsēsties. Es tev neko nedarīšu." Vīrietis ierunājās. Šis vīrietis bija viņas tēvs, bet viņš izskatījās 3 reizes jaunāks.
-"Bet k..kā?"Karmena nevarēja kārtīgi parunāt.
-"Tu laikam domāji, ka tev spējas ir ne no kā? Ja?" Viņas tēvs bija sācis runāt, bet meitene vēl nebija atguvusies no šoka,tādēļ viņš turpināja "Kad es jau biju mazāks es biju iemācijies pielāgoties citiem cilvēkiem. Es augu tā pat kā citi un mans tēvs atmeta cerību, ka es varēt būt tāds pats kā viņš. Man sākās pusaudžu gadi un es biju ātri nokaitināms. Tādēļ katru reizi, kad es sadusmojos- laukā savilkās mākoņi. Mans tēvs mani aizveda pie sava labākā drauga. Viņš spēja noteikt apbas spējas. Viena no tām man bija pielāgošanās otra laikapstākļu kontrolēšana. Pēc šī ziņas mans tēvs bija starā, bet es pa to laiku biju paspējis iemīlēties tavā mātē. Tā es īpaši nepievērsu uzmanību šim visam, bet kad piedzimi tu es sapratu, ka tu esi mantojusi spējas, jo augi 3 reizes ilgāk. Tava māte ļoti par to uztraucās, bet tad, kad es viņai visu paskaidroju viņa saprat. Viņa mani mīlēja, bet nevēlējās, lai esmu viņai klāt savā īstajā vecumā, bet gan tādam kā it kā būtu jābūt normālam cilvēkam."
-"Un kas šī par ēku?"Meitenē bija savilkušās dusmamas, bet viņa neļāva tām vaļu.
-"Mūsu apmetnes vieta?"
-"Un jūs šeit dzīvojat?"Viņa jautāja.
-"Tie, kas nevar pielāgoties jā."
-"Tad kāda velna pēc tu mani uzreiz nevedi uz šejieni, bet gan ļāvi man 15 gadus vazāties apkārt?" KArmena jau kliedza. Viņa gribēja sasaldēt savu tēvu, bet nevarēja. Stulbais Sems. Viņa nodomāja.
-"Tajā vakarā bija doma, ka kāds tevi savāks, bet to cilvēku nogalināja. Un pēc tam tu biji ļoti uzmanīga, ka pat neviens tevi nevarēja atrast." Tēvs stāstija "Es zinu vien to,ka tu biji klāt tajā naktī, kad nogalināja tavu brāli..." Viņš iesāka, bet nevarēja paturpināt. Viņš zināja, ka pēc tam Karmena viņu ienīdīs uz visu savu mūžu.
-"Runājot par to man vajag atrast Kameronu." Karmena stingri noteica.
-"Pagaidi brītiņu. Kamerons nebija vainīgs. Tā bija mana pavēle."
Tagad KArmena dusmās vārijās. Sems vairs nevarēja noturēt vi'ņas spējas. Sems mazliet saļima, bet KArmena jau uzbruka tēvam. Viņa kliedza:"Kā tu var;eji to nodarīt savam dēlam?" Viņa viņam meta ar sniega bumbām un asām lāstekām. Apkārt savilkās bieza migla un viņa juta, ka viņš pazūd aiz durvīm. Meitene bija gatava skriet viņam pakaļ, bet tad viņa vairs nevarēja pakustēties. Viņa arī nespēja izmantot savas spējas. Migla izklīda un Sems viņu paņēma uzmeta uz pleca un nesa uz istabu.
-"Būtu labi, ja tu noturētu paralīzi līdz pat istabai." Viņš uzrunāja mazu zēnu, kas bija matu matā līdzīgs viņam.
-"Es centīšos brāli." Viņš atbildēja. Mazais zēns uzlūkoja meiteni ar līdzjūtīgu skatienu.
