Nodaļa jau nav bijusi veselu mēnesi. Ak Dievs, man ir kauns par to. Es ļoti ceru, ka neesmu pazaudējusi visus lasītājus :(
Lai labi lasās ♥
***
Ļaujot vējam apskaut mani, es atvēru acis un bēdīgi pasmaidīju. Man itkā būdu jāsmaida, jo es izspēru savu pirmo soli laukā no cietuma... diemžēl es nevaru, jo mana brīvība ir iegūta tikai dēļ Kornēlijas. Viņa nomira... mazāk kā stundu pēc tā, kad Džeimsa viņu sadūra. Protams Džeimsai tagad ir uzlikti vairāki gadi klāt viņas cietuma sodam, to ko viņa ir pelnījusi. Bet ja godīgi, es novēlu viņai lēnu un sāpīgu nāvi un es ceru, ka viņa sapūs tajā bedrē kuru viņa tagad sauks par mājām.
Melna volvo mašīna apstājas tieši man blakus un tonētais logs tika nolaists. Es palūkojos uz Vīrieti kuram varētu būt kādi 60 gadi. Viņam uz acīm bija saules brilles un pelēkā bārda aizņēma lielāko daļu viņa sejas.
- Eleanora ... pareizi ? - vīrietis pajautāja
Norijot kamolu rīklē, es piekrītoši pamāju ar galvu.
- Kāp iekšā, mums ir daudz ko apspriest. - viņš strikti noteica.
Neko neatbildod, es atvēru vaļā mašīnas durvis un ieņēmu vietu priekšējā pasažiera krēslā.
***
Viss ceļš tika pavadīts klusumā līdz mēs apstājāmies pie ēstuves. Mēs abi izkāpām un iegājām iekšā.
- Esmu pārliecināts, ka tu esi izsalkusi. - viņš klusi teica.
- Nav tik traki. - es meloju
Īstenībā manu vēderu rāva krampjos, jo smarža no ēdiena šeit ir satriecoša. Lēnām sekojot tālāk mazajā ēstuvē, mēs ieņēmām vietu tālākajā stūrī.
- Pastāsti man, kas īsti notika ar manu meitu. - viņš klusi pateica nokarot galvu.
Ievelkot dziļu elpu, es neveikli sāku spēlēties ar saviem pikrstiem.
- Pat grūti atcerēties kas īsti notika... - es meloju, negribēju sāpināt nabaga vīrieti. - Viss sākās ar to, ka viņa sēdēja laimīgi savā gultā un teica, ka rakstīs jums vēstuli pirms viņa paspēs pamest cietumu. Nākošajā momentā, viņa bija manās rokās ar sāpēm sejā. Viņu sadūra viena no meitenēm kas bija mūsu kamerā un...
- Džeimsa vai ne ? Kornēlija man bieži vien rakstīja par tevi, pārējām meitenēm un Džeimsu, sakot ka viņai esot īpašs naids pret tevi. Tagad uzzinot kas notika, es sarunāju ar Volfu ka tu tiksi laukā viņas vietā. Jūsu identitātes ir samainītas. Tagad visiem ir paziņos, ka nomiri tu un nevis Kornēlija... - viņš klusi skaidroja
- Bet kāpēc jūs darat kaut ko tādu ? Jūs par mani neko nezinat. - es teicu
Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet viesmīle iejaucās un pajautāja ko mēs ēdīsim. Līdz ko viss tika nosaukts, mēs atkal palūkojāmies viens uz otru.
- Kornēlija man daudz ko stāstīja par tevi... un zini ? Es savai meitai ticu, jo viņa nekad nemeloja. Pat tad, kad viņa pārkāpa likumu. Viņa man pati pazvanīja un izstāstīja kas notika, viņa apsolīja izciest sodu par to ko viņa bija izdarījusi. Un es ar to lepojos. Atceroties viņas teikto, es nespēju tev nepalīdzēt tikt laukā no turienes. Pie tam vēl zinot, ka tu neko nebiji izdarījusi. Man vienkārši bija tas jāizdara.
Noslaukot nu jau izbēgušo asaru, es nolaidu galvu. Bet kā lai es turpinu dzīvi tagad ? Pie tam vēl ar svešu vārdu un uzvārdu ? Kā vispār kaut kas tāds varēja notikt.
- Jūs zinat, ka es nekad nespēšu jums pateikties. Tas ko jūs darat manā labā ... tas ir vienkārši neaprakstāmi. Es centīšos dabūt darbu un atrast mājvietu cik vien ātri varēšu un sākšu jums atmaksāt ar naudu. Es nezinu... tas ir vienkārši vārdos neaprakstāmi. - es šņukstēju.
- Ej nu, ej ... Viss kas tev tagad ir jādara ir jākoncentrējas uz savu dzīvi. Piepildi savus sapņus labi ? - viņš pasmaidīja
Piekrītoši pamājot ar galvu, es ar plaukstu noslaucīju palikušās asaras un nopūtos.
- Tikai es nezinu ko, lai es daru. Pat mani vecāki mani pameta...
- Par to tu neuztraucies, tam domāts esmu es. Pats galvenais ir tevi dabūt iekšā skolā, savādak tu esi ļoti daudz palaidusi garām.
- Liels paldies jums, liels, liels paldies ! - es pasmaidīju
Laiks sākt visu no jauna...
par bildi 
