Mark you mine
***
Ar abām rokām es biju cieši iekrapmējusies Konora elkonī, kamēr viņš mūs ievadīja iekšā greznajā, bet pārpildītajā restorānā. Līdz ko viņš nosauca savu uzvārdu, sieviete ātri sāka rīkoties un pavadīja mūs līdz mūsu galdiņam. Tas atradās tieši pie loga un tas bija ļoti grezni uzklāts.
- Tev bija taisnība, tev nevajadzēja vilkt šo kleitu... visi vīrieši šeit tevi izģērbj ar acīm. Kaut vai mēs abi zinām, ka tas ir mans darbs. - viņš nosmīkņāja un noskūpstīja manu kaklu, ļaujot man ieņemt vietu uz krēsla.
- T...tie ir draudi ? - es nedroši jautāju
- Tas ir solījums. - viņš atbildēja piemidzot man ar aci.
Mums nemaz nebija jāgaida ēdienkartes, jo tās atnāca uzreiz kā mēs apsēdāmies pie greznā galda. Ilgi nedomajot es atvēru ēdienkarti un lūkojos cauri ēdieniem, bet viss bija pārāk dārgs priekš manis. Tas nav manā stilā...
Manu dziļo domāšanu pārtrauca Konors ar savu skatienu ko es jutu savā pierē. Kad es pacēlu acis viņš tiešām skatījās man virsū ar sarauktām uzacīm.
- Man ir kaut kas uz sejas ? - Es klusi apvaicājos pieskaroties savam vaigam.
Konors noraidoši pamāja ar galvu un vāji pasmaidīja.
- Tu izskaties labi, pat pārāk labi un tas ir slikti... man ir aizdomas, ka es neizturēšu un aiziešu kādam salauzt sprandu par skatīšanos uz kaut ko tādu kas ir mans. - Viņš izgrūda caur zobiem palūkojoties apkārt uz cilvēkiem.
'kas ir mans...' visu laiku skraidīja uz apli manā galvā.
Ko viņš ar to domāja ? Vai viņš domāji mani, vai es esmu viņa ? Protams, ka nē ... es viņu nezinu pat 24 stundas. Ak Dievs... kas ar mani notiek ?
Konors pēkšņi piecēlās no sava krēsla un pienāca man klāt, viņš pielika roku pie mana vaiga.
- Ko... ko tu tagad dari ? - es jautāju, cenšoties atrauties.
Neko nesakot es jutu viņa lūpas atkal uz sava kakla. Tikai šoreiz nebija vienkārši skūpsts. Man nevajadzēja ilgu laiku, lai saprastu ko viņš dara.
- Konor, tas atstās zilumu ! - es klusi bļāvu viņam virsū grūžot viņu prom.
Paklausot mani viņš atravās un ieņēma vietu atpakaļ savā krēslā. Pēkšņi mans kakls iesāpējās un es pieliku roku priekšā brūcei.
- Neliec roku priekšā, tev piestāv. - viņš teica smīkņājot
- Tas nav smieklīgi, ko es teikšu saviem vecākiem ? 'Jā es atļāvu svešiniekam uzsūkt man zilumu augstākās sabiedrības cilvēku priekšā, kamēr es pati izskatos pēc palaistuves'. Paldies Konor ! - Es dusmīgi atcirtu un piecēlos kājās pametot grezno vietu ar cilvēku acīm sekojam man.
