Plūdi... 618

Sestā sērija - Kviešu lauks

- Nekad, nesaki nekad! - Klusām noteica cilvēks, kas pieskārās DEMENA plecam. Tā bija ļaļaka, kas atnāca no DEMENA mājas. Ļaļaka apskāva DEMENU ANIMUS, un tā viņi palika apskaujamies, kad DEMENS pēkšņi atrāvās.

- Starp mums nekā nebija! Tu saprati? - DEMENS nokliedza uz ļaļaku, un aizgāja prom, uz savu māju, atstājot ļaļaku vienu.

Ļaļaka bija palikusi viena, un līdz pat pašam vakaram sēdēja kviešu laukā, un ik pa brīdim raudāja. Viņa bija sāpināta, un ievainota, jo DEMENS viņu atšuva, brīdī, kad viņš bija viņai vajadzīgs.

Ļaļakai bija iepaticies DEMENS ANIMUS, bet viņa saprata, ka starp viņiem nekā nevar būt. Ļaļaka paņēma savu somu, un devās pretīm saulrietam, jo cerēja ātrāk nonākt pie jūras, kas bija netālu no DEMENA mājas.

Ļaļaka gāja, un ik pa laikam ieskatījās skaistajā, zeltītajā saulē, kas laistījās, kā neliels, mirdzošs zelta gabaliņš, kas mirdzēja spožāk par dimantu, tomēr mierīgāk, par mierīgu jūru. Ļaļaka vēl ar vien bija apjukusi, tomēr viņa domāja, lai savu apjukumu izsmeltu.

Ļaļakas galvā šaudījās tūkstošiem, varbūt pat miljoniem domu, tomēr nevienu no tām viņa nevarēja nofokusēt, un apstāties, pie kādas vienas, jo to uzreiz nomainīja otra doma.

Beidzot ļaļaka bija nonākusi pie jūras. Tur sēdēja Loveisdarkness, salikusi kājas krustā. Viņa sēdēja mitrajās smiltīs, un vēroja skaisto saulrietu. Ļaļaka pievienojās viņai.

Love pagriezās pret ļaļaku, un apskāva viņu. Viņas saskatījās, un pa taisno ieskrēja tieši jūrā. Visas domas bija izmestas no galvas, un draudzenes vairs nedomāja, par neko. Viņas šļakstījās ar ūdeni, un baudīja mirkli.

Viņām vairs nebija jādomā par DEMENU. Meitenes bija to aizmirsušas, vismaz uz to brīdi.

- Tas bija viss, ko redzēju. Iznācu no meža, un tur gulēja 3 cilveki, izkrituši, vai izkāpuši no autobusa, un sieviete, mašīnā. Visi bija bezsamaņā, vai arī miruši! - Noteica PūcīgāPūcīte, velreiz apskatot Peliiti12. Viņa bija mirusi, tapat kā visi pārējie cilvēki, kas cieta autoavārijā, izņemot tos 3 vaiksminiekus, kas paspēja izkapt no autobusa.

- Labi, paldies par visu, jūs esat brīva, bet mēs ar jums vēl sazināsimies. - Noteica Izmeklētājs Uldis Zvirbulis. Tieši tajā brīdī atbrauca policija, ar 5 cilvēkiem. Tie iespējams bija mirušo radinieki. Viens no tiem bija kāds vecs vīrs. Viņš izkāpa no mašīnas, un uzreiz pamanīja kādu sievieti, guļam uz medicīnas galdiņa, pie mašīnas. Viņš sabijās. Tas nevarēja būt! Vīrs piegāja pie nestuvēm, un viņš apskatījās uz sievieti, kas tur gulēja, un iebļāvās:

- Mana meita! Nē! - Viņš nokrita ceļos un raudāja. - Kā? Kā? -

- Tā ir jūsu meita? - Viena no policistēm jautāja.

- Ak Dievs! Kāpēc? Kāpēc? - Kliedza vīrs. - Jā, tā ir mana meita, viņu tač vēl var izglābt vai ne? - Viņa acīs mirdzēja cerība, bet tajā pašā brīdī bailes.

- Viņa ar mirusi. Diemžēl! - Noteica policiste, un aizsedza sievietes seju.

- Peliite navar būt mirusi! Es taču ar viņu vēl aizvakar runāju! Nē! - Vīrs izmisumā raudāja, un piecēlās kājās, kad sajuta tadu, kā triecienu. Viņam samiglojās acis, un vīrietis saļjuma zemē.

- Palīgā! Ātro palīdzību, ātri! - Policiste sauca ārstus. Vīrs izskatījās, kā mironis, un viņu savāca ātrā palīdzība, aizvedod uz slimnīcu. Visi bija sašutuši, jo viņš taču bija tikko zaudējis meitu.